Tā tas varētu vaidēt

Aivars Neibarts un Pēters Brūveris nebija tikušies vairākus gadus. Šī saruna notika Ņurbuļa mītnē Āžu “bulvārī”, kur, kā Brūveris vēlāk rakstīja, laiks šķita apstājies. Daļēji saruna tika publicēta avīzes Izglītība un Kultūra 1996. gada 15. februāra numurā ar virsrakstu “Es esmu nemirstīgs”.

Pēters Brūveris: Tu pats kādreiz esi skolā gājis?

Aivars Neibarts: Vai dieniņās, kurš ta skolā iet normāls cilvēks? Vispār skolas ir jālikvidē, tāpat kā vājnīcas. Jāpāriet uz kaut kādu darbnīcu principu, kā savā laikā viduslaikos bija mājskolotāji. Šitās te skolas... Kas ir izgudrojis kaut kādu idiotismu, ka akadēmiskā stunda ir 45 minūtes? Kāpēc ne 100 minūtes vai 15? Priekš kam tur vajadzīgs sēdēt? Tas ir kaut kādu plānprātiņu izdomājums. Ja man nepatīk, ko tur kāds skolmeistars pauž, es eju ārā, nevis lūdzu skolotāju, vai drīkst iziet. Es vienkārši eju projām, un viss. Futeni spēlēt. Jeb kaut ko citu darīt.

Brūveris: Tu labi mācījies skolā?

Neibarts: Pamatenē es mācījos forši, man laikam pāris četrinieki tikai vaidēja. Bet tad man tā nebēda bija, ka māmiņa atļāva man videnē vīkšīties, un tad es, saproti, paliku absolūti nevadāms bērns. Un tad man, sākot ar to, uzvedībā bija četrinieki un trijnieki, un beidzot arī matemātikā bija pēceksāmens.

Brūveris: Kur tu mācījies? Liepājā, ja?

Neibarts: Nē. Es gāju 4. vidusskolā Zvārdes ielā 3.

Brūveris: Tagad ar tā skola ir?

Neibarts: Jā, tagad tā ir kaut kāda angļu koledža. Tas ir Torņakalnā.

Brūveris: Un kāpēc tu augstskolu nebeidzi?

Neibarts: Kā? Par padomju studentam nepiedienīgu stāju! Tā prof. Jurgena pavēlē formulēts tapa. Nu, tur ir ļoti vienkārša visa tā būšana. Mani no otrā kursa atskaitīja, jo mēs pirmā kursā atbraucām no kolchoza, sadabūjām pensijas un aizgājām uz Foksu, Foksazillu, nu, šito te krogu. Un pēc tam uz pirmo lekciju neaizgājām, bet otrajā visi skatās uz mums. Mēs divi ieradāmies vēlāk. Izrādās, tie, kas no pāķiem, bija uztaisījuši kaut kādu klopīti un nokļuvuši tūdaliņu būšanā, tūdaliņi piezvanījuši uz urnu prof. Jurgenam, kurš rektors vaidēja, bet tur tolaik bija tāda strikta būšana. Viņš mūs pie sevis iesauca vēlāk. Pirmie jau bija atskaitīti. (Tēlojot, ar patosu:) “Daudz lielāki dzērāji beiguši Latvijas Valsts universitāti, bet neviens nav universitātes vārdu tā apkaunojis...” – un tā tālāk, nu (nopūšas). Bet, par cik mēs tikai līdzdalībnieki bij’, tad mums tika izteikts kaut kāds pēlums un nievājums. Un viss. Bet kādus četrus čalīšus – tos momentāli, viņi praktiski uz lekcijām nepatapa. Tad jau ar laiku, protams, piemirsās šitās te būšanas. Nu labi, pirmo kursu es kaut kā nomuļļāju. Uz kaut kādām lekcijām gāju, uz kaut kādām negāju. Bet tad mēs ar to pašu Libausu Juri pa Āgenskalnu... Viņš bija jaukā ielā – Tempļa, es viņu saucu par Temp-ļu ielu. Netālu no ķinīt’ Renesanses/Sarkanās ausmas viņš mītēja. Tā mēs ejam no tās Tempļu ielas tādi caurspīdīgi, diezgan brangi satrimpelējušies, un vīkšāmies Āgenskalna tirdziņam caurup, un, protams, pār mums nāk dziesmas gars. Un mēs, rokās saķērušies, aurējam kaut kādas leģionāru dziesmas – “Zilo lakatiņu” un visādas citas blēņas. Un uzreiz tūdaliņi, protams, klāt. Mūs knikš-knakš ciet un uz Kuģu ielu, tur tā tūdaliņu krātuve vaidēja. Mēs tur ar savām studentenēm kaut ko vēl plātījāmies un tamlīdzīgi. Ja mēs, idioti, nebūtu ar tām studentenēm plātījušies, viss būtu bijis gauži normāli. Bet nē. Tas mums bija piemirsies. Un – zum, protams, atkal tūdaliņi bija piezvanījuši, ka ir savākti tādi un tādi ļauži, un mūs bez vārda runas atskaitīja. Tā arī pavēlē bija rakstīts: “Par padomju studentam nepiedienīgu stāju.”