Viens vārds mazāk

Tieši kad nodomāju, ka par Rūdolfu Blaumani vairs neko jaunu nevar pateikt, 2022. gadā klajā nāca Benedikta Kalnača monogrāfija “Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas literatūrā”. Mūsu rakstniecības ainavā, kur viss kārtīgi stāv savās vietās, Kalnačs ar šo grāmatu ienāca kā revidents. Blaumanis un viņa darbi “Pavērsienā” ir izcelti no vecajiem plauktiem, aplūkoti jaunos, negaidītos leņķos un nolikti atpakaļ drusku ne tur, kur iepriekš.

Retais nebūs dzirdējis, piemēram, par Blaumani kā “dzīvu raksturu tēlotāju”. Kā viņš pats norāda vēstulē Linardam Laicenam 1904. gadā: “Ņemiet raksturu un ielieciet to interesantā sarežģījumā, kuru Jūs paši izdomājiet. Un tad vērojiet šo cilvēku, kā tas izturētos šajos Jūsu radītos apstākļos.” Kalnačs turpretī vēro nevis labi pazīstamos raksturus, bet tā sauktos “radītos apstākļus”, kas tuvākā izpētē atklāj plašu, detalizētu un, galvenais, globālu laikmeta sabiedriskās dzīves un mākslas kontekstu. Jaunu mērogu iegūst arī Blaumaņa darbu klusā poētika, kas sniedzas ārpus tiem piedēvētā psiholoģiskuma, kā arī neuzmācīgā, bet vienmēr klātesošā pašrefleksija.

Brīžiem rodas iespaids, ka Benedikts Kalnačs, tāpat kā Blaumanis, grāmatā izvairījies citēt pats sevi, uzskatīdams to par nelabu toni. Taču kopsavilkumam viņš izraudzījies precīzus Māras Ķimeles vārdus: “Kad aiziet uz Blaumaņa dzīvesvietu Rīgā, Rozentāla dzīvoklī, un paskatās pa viņa logu uz to, ko katru dienu redzēja viņš, man ir skaidrs, ka nekādas prievītes “Ugunī” nedrīkst lietot, jo Blaumanis ir ļoti moderns cilvēks.”

S. K.

Rīgas Laiks: Es sākšu ar kaut ko, kas varbūt ir pirmkursnieka jautājums.

Benedikts Kalnačs: Tie jau ir visgrūtāk atbildami.

RL: Lūk. Un tādēļ arī leģitīmi, es domāju. Sakiet: kas ir literatūra?

Kalnačs: Nu tāda spontāna atbilde, iespējams, ir, ka literatūra ir sarunbiedrs. Droši vien rakstniekam tā ir sarunāšanās ar sevi, un tas, kas to lasa, arī droši vien grib atrast atbalsi savām domām un arī kaut ko jaunu. Katrā ziņā man tā noteikti ir. Tāpēc es ar prieku pavadu laiku lasīšanā, cik vien tas ir iespējams.

RL: Vārdu “literatūra” lieto ļoti dažādās nozīmēs, arī diezgan negatīvā. Piemēram, kad es pirmajā kursā rakstīju dramaturģijas darbus, tur apzīmējumu “literatūra” izmantoja, lai norādītu uz teksta trūkumiem. Par daudz literatūras – man teica.

Kalnačs: Runājot par lugu vai dramaturģisko tekstu rakstīšanu – tā laikam korekti jāsaka –, man liekas, ka, vēsturiski skatoties, patlaban to daļēji pārprot. Mēs ar studentiem diezgan daudz esam diskutējuši, vai tradicionālā dramaturģija ir literatūras daļa. Arī pētījumos tā vienmēr ir skatīta līdzās epikai un lirikai, un ir mēģināts saprast, ar ko tās atšķiras. Skaidrs, ka dramaturģija ir literatūras veids, kas domāts, lai uzrunātu skatītāju. Tāpēc ir svarīgi, lai tas būtu uztverams arī klausoties. Bet vārdu dramaturģijā var izmantot ļoti dažādi – var izmantot tradicionālā nozīmē, kad ir, piemēram, dialogs un cīņa. Bet 19. gadsimta beigās simbolisma dramaturģijā patiesība parādās aiz vārda, tur noteicošais ir runas ritms. Pa daļai, es domāju, tāpat bija jau antīkajā pasaulē ar koriem. Mūsdienās mēs vairāk domājam par to, ka tekstam jākalpo tīri funkcionāli, lai to varētu uzlikt uz skatuves. Šekspīrs jau arī daudz nedomāja, lai teksts būtu literāri noslēgts. Bet turpat blakus bija tie, no kuriem viņš pacēlās, kaut vai Bens Džonsons. Es nesen biju sarunā par Toma Stoparda dramaturģiju, un tur arī izskanēja doma, ka tā ir literatūra. Bet kāpēc? Tā var būt reizē literatūra, dramaturģija un vispār – lielisks teātris.

RL: Blaumanis, cik atceros, arī kritizēja dramaturģiju, kurā trūkst praktiskuma. Jo tur tomēr ir jābūt saprotamām skatuves instrukcijām un tamlīdzīgi. It sevišķi tolaik, kad nebija iespēju pastiprināt balsi. Nevarēja taču rakstīt “iečukst Līzei ausī”. Uz skatuves tas nebūtu izdarāms.

Kalnačs: Blaumanis ir ārkārtīgi interesants gadījums. Viņš mūsu drāmas vēsturē un arī kultūras vēsturē ir ievērojams ar to, ka ļoti augstu vērtēja amata prasmi, lūkoja precīzi saprast, kas strādā teātrī un arī literārā tekstā. Tai pašā laikā viņš skatījās, kas notiek apkārt, kas ir interesants sastaptajos cilvēkos, nevairījās no daudzveidības. Tāpēc viņa gadījumā nevar, manuprāt, īsti pat novilkt robežu starp prozu un dramaturģiju, jo viņa prozā ir daudz no dramaturģijas, bet proza savukārt ir izaugusi no tolaik diezgan izplatītās skaļās lasīšanas. Tāpēc viņam teātrī bija ļoti svarīgi, kā aktieru balsis skan.

RL: Klusā lasīšana jau ir diezgan jauna parādība, vai ne? Kad sāka lasīt pie sevis – 18. gadsimtā?

Kalnačs: Droši vien tā varētu domāt. Nav tik daudz liecību, kā tas agrāk notika. Gan jau formas varēja būt dažādas. Protams, tas tieši ir laiks, kad parādās literatūra, kas spēj ilgstoši piesaistīt daudzu cilvēku uzmanību. Teiksim, angļu literatūrā tie ir 18. gadsimta romāni, kurus lasītāji burtiski izķer. To pašu var lieliski redzēt arī 19. gadsimtā. Piemēram, ļoti gaidīja Dikensa romānu turpinājumus presē.

RL: Vēl viens pārmetums, ko esmu dzirdējis saistībā ar vārdu “literatūra”, ir par glezniecību, kur saka: “Tas ir pārāk literāri.” Ar to acīmredzot domājot, ka gleznas vēstījums ir par tiešu vai izmanto pārāk burtiskus izteiksmes līdzekļus.

Kalnačs: Droši vien tie ir gadījumi, kur runa ir par sižetu glezniecībā. Arī literatūrai, it īpaši reālisma literatūrai, diezgan bieži tiek pārmests, ka ir izstāstīts sižets. Tā ir tāda, varētu teikt, populārās literatūras iezīme, ka rakstnieks tikai stāsta notikumus, bet nespēj pietiekami izmantot mākslinieciskus līdzekļus, kas būtu specifiski rakstīšanai. Tāpat arī gleznotājam droši vien pārmet tad, kad netiek pietiekami izmantoti glezniecības līdzekļi. Un atkal, 19. gadsimts ir viens tāds ļoti krāsains periods – es atgriežos pie tā, jo šķiet, ka to es vairāk zinu vai sajūtu –, kur it kā ir spēja balstīties sižetiskajā vēstījumā, bet skaidrs, ka nozīmīga literatūra, ko var uzskatīt par sarunbiedru, neapstājas pie sižeta.