Vīns caurspīdīgā kausā kā uguns ledū

Nīče reiz filologu raksturoja kā lēnas lasīšanas skolotāju un lēnumā saskatīja atbildi uz sava steidzīgā, trauksmainā laika rosību, kas steidzas ar visu tikt galā. Prasmi labi lasīt viņš izvērš vārdos “lasīt lēnām, dziļi, uzmanīgi raugoties uz priekšu un atpakaļ, ar atkāpēm, vaļējām durvīm, ar smalkām acīm un pirkstiem”. Šāds filoloģisks skatījums gadsimtiem ir audzinājis vienatnīgu lasītāju, lasītāju, kura lasīšana kā sarunas ar sevi pasīvāks turpinājums norisinās iekšienē, uz āru izvelkot tikai citiem domātus skaidrojumus, atziņas, stāstus. No iekšienē koptas sarunas ar sevi viedokļa visi teksti ir vienlīdzīgi: tie vai nu palīdz, vai traucē iekšējai sarunai, bagātina to vai novārdzina, taču pēc sava statusa tie visi ir samērīgi ar lasītāja apziņu.

Pavisam cita attieksme pret lasīšanu un sevi veidojas tur, kur pastāv teksts, kas svarīgāks, bagātāks, aizraujošāks par jebkuru paša sarunu ar sevi, kā tas pāris tūkstošus gadu pastāv jūdu tradīcijā un daļēji pārmantots arī kristietībā. No attieksmes pret noteiktu tekstu – Toru – kā pret Svētajiem Rakstiem izriet pieņēmums, ka apziņa, īstā apziņas dzīve norisinās tekstā (nevis sarunā ar sevi); no tā izriet atskārsme, ka Raksti katram to lasītājam atklājas pa savam, jo tie jau sākotnēji satur visas apziņas dzīves iespējas. Taču to var ieraudzīt, nevis lasot vienatnē, bet pateicoties kopīgai lasīšanai: šajā tradīcijā nepieciešami vismaz divi cilvēki, lai varētu nonākt pie jaunas atziņas.

Interesi par Semjonu Parižski manī izraisīja tas, ka viņš jau 10 gadus organizē “lēnās lasīšanas” grupas un festivālus, atvedinot lasīšanas lēnumu no slow food ideoloģijas – “lasīšana ar apzinātu baudu”. Taču Parižskis ir viduslaiku ebreju dzejas speciālists un viņam kā filologam labi pazīstama lēna lasīšana vienatnē, bet kā ebreju literatūras pētniekam – lēna lasīšana kopā ar citiem lasītājiem. Salīdzinot, strīdoties, aizmirstot par tekstu, atgriežoties pie teksta. Turklāt svarīgi, ka viņa lēnās lasīšana grupu un festivālu gadījumā tie vairs nav tikai Svētie Raksti, ko lasa kopīgi. Par kopīgas lasīšanas priekšmetu var kļūt jebkurš teksts. Par lēnu šo kopīgo lasīšanu var padarīt “smalkas acis un pirksti”.

A. R.

Rīgas Laiks: Uzvārds Parižskis vedina domāt, ka jūs esat no Rīgas. Savukārt Rīgu dēvē par mazo Parīzi. Kā jūs esat ticis pie šāda uzvārda?

Semjons Parižskis: Īstenībā neviens nezina. Tomēr ir vairākas ģimenes leģendas, lai gan pret tām nākas attiekties visai kritiski. Saskaņā ar vienu mani senči ir bijuši ormaņi un Napoleona karu laikā viņi savākti uz krievu armijas aizmuguri. 1813. gadā šī armija nokļuva līdz Parīzei, un arī viņi ar vezumiem tikuši līdz Parīzei, bet pēc tam atgriezušies savā miestā. Un tur viņi iesaukti par Parižskiem, jo bija bijuši Parīzē. Kad ebrejiem deva uzvārdus, iesauka kļuva par uzvārdu.

RL: Skaisti.

Parižskis: Skaisti gan, bet ne pārāk reālistiski. Realitāte, visticamāk, ir tāda, ka ir miestiņš, piemēram, Baltkrievijā, un šis miestiņš tā arī saucas – Pariža. Mazs miestiņš. Ir arī miestiņš Pariči; Paričskis viegli varēja pārvērsties par Parižski. Manuprāt, drīzāk tā arī bijis. Šī drīzāk ir tāda fonētiska transformācija.

RL: Kā Parīze Teksasā.

Parižskis: Man ir nofotografēta ceļazīme, uz kuras rakstīts “Парыж”.

RL: Semjon, vai jūs esat ebrejs?

Parižskis: Jā.

RL: Kādā ziņā?

Parižskis: Es runāju ivritā. Es vispār domāju ebreju kultūras kodos.

RL: Kā jūs kļuvāt par ebreju?

Parižskis: Tas ir garš stāsts.

RL: Tātad jūs piekrītat, ka neesat piedzimis kā ebrejs? Pirmajos dzīves gados jūs to neapzinājāties?

Parižskis: Es šo vārdu vispār nezināju. Man bija ļoti asimilējusies ģimene. Nekā ebrejiska ģimenē nebija... izņemot kaut kādas ērmības, kuras es sāku ievērot... nezinu, bērnudārzā, kopš skolas pirmajām klasēm – manām vecmāmiņām un vectētiņiem ir kaut kādi dīvaini vārdi, ne tādi kā visiem pārējiem: Musja Mina, kaut kādi tādi. Tuba Roza. Es nezināju, kas ir Pesahs. Ģimenē mums nekā tāda nebija. Tikai pavasarī galdā uzradās kaut kādi jocīgi cepumiņi, tādi neraudzēti. Es nesapratu, kāpēc šajā laikā pēkšņi uzrodas šie dīvainie cepumi. Izrādījās – vecmāmiņa atnes maces. Arī skolā nekā īpaša nebija. Kad mācījos vecākajās klasēs, sākās sarunas par to, ka man ar šādu uzvārdu būs grūti iestāties augstskolā; es lāgā nesapratu, kādēļ. Vārdu sakot, tas viss bija ļoti light. Bet pēc tam sākās. Brālis – viņš ir par mani 10 gadus vecāks – sāka darīt visādas disidentu lietas.

RL: Kuros gados tas bija? Astoņdesmitajos?

Parižskis: Jā. Viņš sāka nest mājās samizdatu un kaut kur pagrīdē mācījās ivritu, sāka apgrozīties otkazņiku¹ aprindās. Tomēr viņu vairāk interesēja tāds vispārīgs disidentisms. Taču, pats par sevi saprotams, viņa paziņu lokā bija cilvēki, kas ar to nodarbojās. To visu viņš nesa mājās. Un es sāku skatīties, jautāt: kas tas tāds? Viņš man teica: “Sjomka, tev to nevajag. Tu nekādā gadījumā nedrīksti tam tuvoties. Ja tu sāksi to pētīt, cauri ar tevi būs, tu tur noslīksi.” Un, kā jau jebkuram pusaudzim, jebkādi aizliegumi uzreiz izraisa pastiprinātu interesi: es, saprotams, sāku čiept viņam tās grāmatas un lasīt. Un, paradoksāli: 1989. gadā viņš aizbrauca uz ASV un vispār pārstāja interesēties par ebreju tēmu – viņš ir veiksmīgs programmētājs. Es – tieši otrādi, tāpēc, ka viņš man aizliedza, vēl jo vairāk tad, kad viņš bija aizbraucis, sāku tajā rakties iekšā. Aizgāju uz bibliotēku, paņēmu pirmsrevolūcijas laikos izdotu Bībeles ivrita mācību grāmatu un sāku vienkārši pārrakstīt burtiņus. Ar roku. Pēc tam aizgāju uz sinagogu.

RL: Tas bija vidusskolas laikā?

Parižskis: Tas bija jau pat pēc armijas, jo es uzreiz pēc skolas nokļuvu armijā. Tad nu lūk, aizgāju uz sinagogu. Ļoti smieklīgi, jo es neko nezināju par šabatu, visu laiku staigāju ar tādu mugursomu. Biju drusciņ hipijs, man bija gari mati, ādas mētelis. Nospriedu, ka jāiet uz sinagogu, un ierados sinagogā ar mugursomu. Nezināju, ka tā ir ticīgo jūtu aizskaršana.

RL: Sestdien nedrīkst staigāt ar somām, jā?

Parižskis: Jā. Nu re, es tā ierados, bez nekā, bez kipas... Hipijs ņēmis un atspēries uz sinagogu. Un mani satrieca tas, kā viņi mani sagaidīja. Tagad es saprotu, ka viņiem vajadzēja mani izdzīt ārā un paskaidrot. Viņi sēdēja un lasīja kaut kādas grāmatas. Tad viņi ieraudzīja mani un teica: “Mēs te studējam Talmūdu, nāc, sēdies pie mums.” Es apsēdos. Dabīgi, neko nesapratu – ivritu nezināju. Mani satrieca tas, kas notiek sinagogā. Tas bija kā seminārs par tekstiem, seminārs, kurā iesaistīties var jebkurš. Man tas milzīgi patika. Tieši tajā laikā Iļja Dvorkins Pēterburgā bija nodibinājis Ebreju universitāti. Neatceros, kā tas notika, bet es kaut kā par to uzzināju un, saprotams, nospriedu: o, tieši tas, kas man vajadzīgs, – pētīt tekstus. Paralēli jau studēju Valsts universitātē, Filozofijas fakultātē. Nolēmu, ka paralēli mācīšos divās universitātēs, un kaut kā tas tā normāli sanāca. Pabeidzu Ebreju universitāti un kopš tā laika ar šo visu nodarbojos.