Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Laikā, kad islāms daudziem asociējas ar publisku galvu nogriešanu un kalašņikova automātiem zem zaļiem vai melniem karogiem, var viegli aizmirst, ka islām kā pakļaušanās ir nepieciešams nosacījums ’īmān kā ticībai, kas rada iespēju ’iḥsān kā izcilībai un skaistā darīšanai. Šī iekšējā darba “Lielais meistars”, kas plašāk pazīstams ar vārdu Ibn Arabī (1165–1240), pusaudža gados piedzīvoja “atvēršanos”, kurā viņam kā Visaugstākā draugam tika atklāti esošā noslēpumi. Vairāki simti grāmatu, ko viņš sarakstīja savas dzīves laikā, bija mēģinājums izklāstīt to, kas viņam tika atklāts kā zēnam, kura “seju vēl neklāja bārda”, kā arī sīki aprakstīt ceļu, pa kuru dvēsele tuvojas visa avotam. Iespējams, neviens nekad nav izlasījis visu Ibn Arabī rakstīto un vēl mazāk to sapratis, taču dzīvo vidū tas, kurš viņam veltījis visvairāk laika un uzmanības, visticamāk, ir Viljams Čitiks (1943). Viņa skolotāji – islāma filozofijas vēstures celmlauzis Anrī Korbēns un Teherānas Filozofijas akadēmijas dibinātājs, šobrīd Džordžtaunas Universitātes emeritētais profesors seijeds Huseins Nasrs – ir starp labākajiem, kas rakstījuši Rietumu valodās. Čitika rūpīgais darbs ar Ibn Arabī un Džalāladīna Rūmī tekstiem sakņojas plašākā interesē par sūfismu kā islāma sirdi. Šīs sirds saprašanā neiztikt bez prāta darba, taču prāts, kas te nepieciešams, ir uzmanīgas atvērtības un koncentrētas ieklausīšanās prāts. Man, kam slēgta gan arābu, gan persiešu valoda, Čitiks ir viens no drošākajiem ceļvežiem arvien mazāk saprastajā sūfisma tekstu pasaulē. Kopš 1983. gada viņš pasniedz islāma studijas Stonibrukas Universitātē.
A. R.
Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?
Viljams Čitiks: Nē, nē. Es nedaudz nodarbojos ar filozofijas vēsturi, bet par filozofu sevi neuzskatu.
RL: Un par ko jūs sevi uzskatāt?
Čitiks: Par islāma filozofijas vēsturnieku. Tas nozīmē, ka es lasu senus islāma tekstus, es tos pētu, tulkoju, ja vien spēju, es tos analizēju, interpretēju, izklāstu... Es lasu tekstus, kuri man liekas interesanti un kuri ir kaut kādā veidā nozīmīgi mūsdienu cilvēkiem, maniem studentiem.
RL: Jūs islāmu arī praktizējat?
Čitiks: Vai praktizēju... tā nu ir mana darīšana.
(Abi smejas.)
RL: Un kā tas iespējams, ka kāda jauna zēna atklāsme, piedzīvota Andalūzijā pirms 800 gadiem, var būt nozīmīga vēl mūsu dienās?
Čitiks: Tad mums ir jārunā par kosmoloģiju: kādas ir mūsu attiecības ar pirmsākumu? Kā Vienais saistīts ar daudzo? Kā daudzais saistīts ar Vieno? Tie ir būtiski jautājumi. Visa islāma filozofija, teoloģija, sūfisms – visas šīs jomas pievēršas šim jautājumam, un šajā tradīcijā tiek vienkārši pieņemts par aksiomu, ka nav cita dieva kā vien Dievs. Proti, nav citas realitātes kā vienīgi tas, kas ir patiesi reāls, un jebkura lieta jāaplūko caur šī viena punkta prizmu. Ja jūs vēlaties runāt par Visumu, ir dažādas pieejas... Ibn Arabī pašam ir kāds pusducis dažādu kosmoloģiju, kurās viņš izklāsta Visuma uzbūvi, – ne tā, kā to apraksta zinātnieki, bet drīzāk kā mēs to uztveram. Kāda ir mūsu novēroto fenomenu nozīme – saprotot, ka pasaulē viss ir Dieva zīmes, kā mums to vairākkārt saka Korāns? Tātad ir dažādi veidi, kā aplūkot Visuma uzbūvi. Viens no maniem iecienītākajiem saucas “Pirmsākums un atgriešanās”. Viss nāk no Dieva, viss atgriežas pie Dieva. Tā ir viena no islāma filozofijas pamata atziņām, viena no galvenajām idejām Korānā, kur sacīts: Dievs rada visu, un Dievs liek visam atgriezties. Lai par to varētu runāt, ir jāsaprot, ka pastāv dažādas realitātes pakāpes – pastāv milzīga “esamības ķēde”, kā to viduslaikos sauca Rietumos. Un šī ķēde sākas ar Dievu, tā stiepjas lejup, nonāk līdz mums, un mēs savukārt pa šo pašu ķēdi esam atpakaļceļā pie Dieva.
RL: Jūs teicāt, ka tas esot viens no jūsu iecienītākajiem priekšstatiem – it kā jūs tos varētu izvēlēties atbilstoši saviem estētiskajiem vai kāda cita veida kritērijiem.
Čitiks: Protams, varu. Ibn Arabī to paskaidro. Ikvienam neizbēgami ir savs unikālais skatpunkts. Vienkārši tāpēc, ka radīšanā nekas neatkārtojas. Radīšana ir Dieva pašizpausme. Un šajā pašizpausmes aktā Dievs nekad neatkārtojas. Katrs cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, un katra Dieva līdzība ir unikāla. Un katra no tām neizbēgami – ontoloģiski, epistemoloģiski – iemieso savu skatpunktu. Daži no šiem skatpunktiem trāpa mērķī, citi – ne; vispārīgi runājot, mēs varam uzticēties tiem skatpunktiem, ko piedāvā pravieši. Tieši uz tiem mēs varam mēģināt orientēties. Protams, ņemot vērā, ka Ibn Arabī runā islāmiskās tradīcijas kontekstā, kurā Muhammads simbolizē logosu, centrālais ir Muhammads, bet arī visi pārējie pravieši tiek pieņemti kā visnotaļ leģitīmi skatpunkti, no kuriem iespējams sasniegt cilvēcisku pilnību. Tas nozīmē, ka dažādās pieejas, ko piedāvā dažādas reliģijas, arī ir leģitīmas, katra savā kontekstā. Otra pieeja, kas man šķiet ļoti derīga, ir tas, ko Ibn Arabī sauc par “Visulīdzcietīgā dvašu”. Viņš mums atgādina, ka līdzcietība un zināšana ir divi Dieva atribūti, kas saskaņā ar Korānu aptver pilnīgi visu. Kāpēc tā? Tāpēc, ka Dievs zina visu. Viņa zināšana ir mūžīga, tai nav ne sākuma, ne beigu. Līdzcietība ir tas, ko domā filozofi, kad viņi runā par esamību, par eksistenci. Tā ir patības izplūsme no reālā. Tātad Visulīdzcietīgā dvaša ir veids, kādā Dievs rada pasauli. Viņš runā; visa radītā pasaule ir gluži vienkārši Dieva runa. Korāns to sauc par “Dieva zīmēm”. Saule un mēness, un puķes, un tā joprojām – to visu sauc par “Dieva zīmēm”.
RL: Jā.
Čitiks: Tātad šī vienādība starp dievišķo runu un pasauli ir viena no islāma filozofijas centrālajām idejām. Ibn Arabī to attīsta, paskaidrojot, kāpēc visas lietas ir dievišķās realitātes artikulētas – pilnīgi viss bez izņēmuma ir Dieva vārds. Ir burti, no kuriem sastāv vārdi, ir teikumi, ir nodaļas, ir grāmatas. Viņš attīsta savu terminoloģiju, paskaidrojot, kāpēc mums ir šis spektrs no atsevišķā līdz universālijām un tālāk līdz Tam, kurš ir ārpus visa. Šo pašu tēlaino simbolismu viņš izmanto, lai paskaidrotu, kāda ir mūsu līdzdalība esamībā. Kāpēc ir tā, ka visas lietas ir gaistošas, pārejošas, tomēr tās turpina savu ceļu, piepilda katra savu likteni, lai kāds tas arī būtu? Te ir līdzība ar cilvēka runu: vārdi, kolīdz mēs tos izrunājam, acumirklī izgaist. Un tomēr vārdiem, kurus izrunājam mēs, ir tāds pats ontoloģiskais statuss kā dievišķajiem vārdiem, kas iemiesoti Visulīdzcietīgā dvašā. Dievs runā, viņš artikulē savu zināšanu caur savu runu, ko sauc par pasauli, un tas palīdz izskaidrot, kāpēc visas lietas ir vienlaikus Dieva izpausmes un aizplīvurojumi: kāpēc viss ir reizē Dieva seja un Dieva plīvurs. Viņa iemīļotā frāze šajā sakarā ir šāda: “Ikkatra lieta ir Viņš un ne-Viņš.” Viss vienlaikus atklāj esamību un aizsedz esamību, taču nav citas patiesas esamības kā vienīgi reālā esamība.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies