Visa mūzika ir mežonīga

Amerikāņu komponists un improvizētājs, kā arī rakstu autors un pedagogs Alvins Karans (Alvin Curran, 1938) ir skaudrā modernista Eliota Kārtera skolnieks un bijis draugos ar avangarda komponistiem Džačinto Šelsi un Kornīliusu Kārdjū. Kopā ar Frederiku Ževski un Ričardu Taitelbomu Karans dibināja nozīmīgo elektroakustiskās improvizācijas ansambli Musica Elettronica Viva¹, no Kārtera mantoto uzticību disciplinētai kompozīcijas sistēmai nomainot ar dziļi intuitīvām attiecībām ar skaņu. Kādu brīdi ansamblis varēja lepoties ar pašu pirmo Moog sintezatoru Eiropā.

Klausoties zināma perioda Štokhauzena mūziku, neizbēgami nākas domāt par likteni, izjūtot drošību par nākotni vai arī samierinoties ar nolemtību (atkarībā no tā, vai dzirdētais patīk vai nepatīk). Pēc pirmajām trim skaņdarba minūtēm top skaidrs, kas ir komponista ideja šajā skaņdarbā; tuvāko 20 vai 30 minūšu laikā tā tiks lauzīta un preparēta, pilnībā izskausta vai pārspīlēta un izstiepta, cik vien iespējams. Tā izklausīsies tuvākās 20 minūtes jūsu dzīves; tādam liktenim jūs sevi esat pakļāvuši, apmeklējot koncertzāli.

Tikmēr Karana mūzikā var notikt... Mazums kas. Pat piecstundīgā klaviermūzikas kompozīcijā, kas sākotnēji sola glītu, viendabīgu vingrinājumu estētiski pieejamā minimālismā, var pēkšņi parādīties harismātiski Mortona Feldmana viltojumi vai frāzes, kas savā aprautībā atgādina skaņu fragmentus no citas mūzikas ierakstiem. Elektroakustiskajās Karana kompozīcijās “Ķelnes skolas” vai studijas GRM proponētos standartus sarūgtinās (vai arī, nu jau atkal, iepriecinās) īsta “B kategorijas” šausmu filma: ar loku skandināts gongs pieteiks pilnmēnesi, aiz muguras draudīgi rūks vilki, dzīvi neganti seržanti no amerikāņu kara filmām izkliegs pavēles, bet mēms vai vismaz stoisks bezpajumtnieks pa Romas ielu stums ar bezjēdzīgiem krāmiem piekrautus iepirkumu ratus. Hļebņikova dzejas lasījuma fragmentus apraus caur griestiem iebrucis arhaiski mīļš regtaims.

Karans varbūt runā un raksta kā Džons Keidžs, taču savos darbos viņš izklausās kā Rodžers Kormans, pārvarot vienu no noturīgākajiem stereotipiem par “nopietno” avangarda mūziku, ierakstos, kompozīcijās, koncertos nojaukdams tai piedēvēto estētisko un konceptuālo vienotību.

Šobrīd Karana iecienītākā skaņa ir monētas atsišanās pret galda virsmu. Taču, ņemot vērā, ar ko mums ir darīšana, šī informācija var izrādīties novecojusi.

Šī saruna risinājās festivāla “Skaņu mežs” laikā 2021. gada oktobrī.

Rihards Endriksons

Alvins Karans: Starp citu, man ir divi noteikumi; viens no tiem attiecas tikai uz muzikālo improvizāciju, un otrs ir līdzīgs, bet plašāks. Mūziķiem, kas spēlē improvizētu mūziku, parasti liekas, ka viņiem visu laiku ir jāspēlē. Un noteikums ir šāds: ja tev nav īstas pārliecības par to, ko tu spēlē, ja tu to dziļi nejūti sevī, tad nespēlē. Tieši tik vienkārši.

Rīgas Laiks: Labi.

Karans: Jo klusums ir tikpat spēcīgs kā skaņa. Otrais noteikums ir līdzīgs, tikai tas vairāk attiecas uz dzīvi vispār: ja tu nezini, ko darīt, nedari neko.

RL: (Smejas.) Labs noteikums.

Karans: Man prieks, ka jūs iesmējāties, jo tas nozīmē, ka jūs sapratāt.

RL: Problēma ar šo noteikumu ir tāda: vai vispār ir kāda reize, kad mēs zinām, ko darām? Jo tas ietver pieņēmumu, ka reizēm mēs to zinām.

Karans: Uz šo jautājumu es varu atbildēt ar jā un tūlīt jums pateikšu, kāpēc. Es zinu: ja kaut kāda iemesla dēļ es vairs nevarētu muzicēt, es nomirtu. Mūzika dod man dzīvības enerģiju, un tā ir arī veids, kādā es šo enerģiju dodu atpakaļ pasaulei. Tā ir vienīgā lieta, ko es protu. Es esmu mūzikas dzīvnieks. Es esmu mūzikas mašīna. Tas ir tas, ko es daru. Citiem ir citi talanti, citas nodarbošanās, cits raksturs un citas iekšējās vajadzības. Bet, runājot par sevi, es zinu, kas man jādara.

RL: Skaidrs.

Karans: Tas ir kā elpot, tas ir kā gaiss, kā ēdiens. Ar to es baroju savu ķermeni un smadzenes.

RL: Šīs sarunas nolūkiem es gribētu pāriet no teorētiski sarežģītā mūzikas jēdziena, ko jūs lietojat, pie daudz vienkāršāka jēdziena – skaņas.

Karans: Lieliski. Tur nav nekādas atšķirības.

RL: Nu, priekš manis atšķirība ir. Domāju, ka arī priekš jums tāda ir, un sarunas gaitā centīšos parādīt, kāpēc.

Karans: Labi.

RL: Bet sāksim ar pavisam vienkāršu Aristoteļa definīciju. Aristotelis teica, ka skaņa, kas kaut ko nozīmē, ir balss.

Karans: Balss?

RL: Balss, jā.

Karans: Tas ir interesanti, jo vārdam “balss” angļu valodā piemīt daudz plašāka nozīmju un konotāciju gamma nekā vienkārši fizioloģisks mehānisms, kas iebūvēts mūsu ķermenī.

RL: Pavisam noteikti, jo tādi izteicieni kā “atrast savu balsi” un tamlīdzīgi…

Karans: Tieši tā – tas nozīmē atrast savu īsto esamību.

RL: Jā.

Karans: Tā arī ir tava balss. Tieši tas man bija prātā, kad teicu, ka zinu, kas man jādara. Nezinu, kāpēc es to zinu, bet tā ir šī instinktīvā, dabiskā, ģenētiski nosacītā darbība, ko es veicu, lai radītu organizētu skaņu vai skaņu vispār.

RL: “Organizēta skaņa” – tas ir ļoti svarīgs papildinājums.

Karans: Jā, protams, šis formulējums – organizēta skaņa – ir plaši atzīts kā ļoti vispārīga mūzikas definīcija. Piebildīšu – cilvēku mūzikas. Ir arī citu veidu mūzika: ir dzīvnieku mūzika, apkārtējās vides mūzika. Es pašlaik dzirdu ļoti klusu satiksmes dūkoņu ārā uz ielas – tādu “ššššš”. Man tā ir mūzika, un šādas skaņas es arī izmantoju savā mūzikā.

RL: Bet, ja viss, katra skaņa, ir mūzika, tad kam vajadzīgs mūzikas jēdziens? Tad pietiktu tikai ar skaņas jēdzienu.

Karans: Gaiss, ko mēs elpojam, vada skaņu, kas caur ausīm nonāk mūsu ķermenī, nervu sistēmā, mūsu smadzenēs, un mēs dzirdam skaņu. Un skaņa ir ļoti svarīga būšana, jo tā ļauj mums sazināties noteiktos vienkāršos līmeņos. Bet galvenais – dzirde ir bioloģisks mehānisms, kas dod mums iespēju ilgstoši izdzīvot šajā pasaulē, jo mēs uztveram patīkamas skaņas, bet uztveram arī skaņas, kas vēsta par briesmām. Tas mums ir nepieciešams, lai orientētos apkārtējā vidē. Bet, atgriežoties pie manis teiktā, ka visas skaņas ir sava veida mūzika… Jā, skaņas ir mūzika, bet tās kļūst par mūziku tikai tad, kad cilvēks, kurš tās dzird vai ieraksta, vai piesavinās, vai saglabā kā skaņas failu savā sintezatorā, apzinās dabas skaņas īpašo kvalitāti, kas, patiesību sakot, neko daudz neatšķiras no skaņām, kuras 40 000 gadu laikā radījis cilvēks, izveidodams no kaula stabuli vai mēģinādams atdarināt dabas skaņas. Mūzikas instrumenti – bungas, stīgas – nāk no dzīvnieku pasaules. Bungu membrānu darināja no dzīvnieka ādas, vijoles stīgas – no govs zarnām. Klausoties, kā lielie simfoniskie orķestri spēlē Bēthovenu, Mocartu, Bahu un tā tālāk, mēs pat neaizdomājamies, ka īstenībā viņi spēlē ar primitīvām dzīvnieku ķermeņa daļām. Tas pieder pie mūsu muzikālā mantojuma. Bet labi, netaisos jums pārstāstīt mūzikas vēsturi; gribu tikai teikt, ka mūzikas radīšana savā būtībā ir kaut kas primitīvs, taču tajā pašā laikā fundamentāls. Mēs nevaram droši zināt, taču uzskata, ka pirms kādiem 40 000 gadu Homo sapiens sāka veidot skaņas, kas, ļoti iespējams, bija muzikālas.