Sastapšanās ar Dievu

Man jāatzīstas, ka iespēja stāstīt par to, kā tas ir – ik dienu, ik brīdi atrasties personīgās attiecībās ar Dievu, izraisīja manī bažas. Kāpēc? Vai nav pieņēmums tas, ka man vispār ir šādas attiecības ar Dievu un es tās apzinos? Vai arī mana nedrošība bija saistīta ar gaumes izjūtu, kura personiskas lietas neļauj izrādīt publiski? Tomēr šo šaubu pamatā bija jautājums, vai es par savām attiecībām ar Dievu kaut ko zinu. Veids, kādā tās pastāv, šķiet drīzāk noslēpums, ko es varu apzināties un nepastarpināti pētīt. Beigu beigās tomēr virsroku ņēma pārliecība, ka šajā jautājumā mēs varam mācīties cits no cita.

Kad NBC raidījumā es pajautāju Daisecam Su­­dzuki, vai reliģiskā dziņa viņam piemīt jau kopš dzimšanas, viņš atbildēja:

– Nē, bet šī dziņa manī pamodās.
– Kad tā jūsos pamodās? – es gribēju zināt.
– Nu, precīzi es nezinu. Sākumpunkts varētu būt bijis sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu vecumā. Es gribēju kaut kā tikt galā ar savām reliģiskajām ilgām.

Es varētu atbildēt tāpat: dziļākās no visām manām zināmajām ilgām vienmēr ir bijušas reliģiskas. Domāju, ka reliģiskā dziņa ir cilvēka sastāvdaļa; centieni saprast Visumu ir daļa no reliģiskās dziņas, tieši tāpat kā centieni saprast savu vietu tajā. Tiesa gan, manā gadījumā agrīnie dzīves apstākļi neapšaubāmi veicināja šīs tiek­smes spēku.

Līdz kādiem 25 gadiem es savas attiecības ar Die­­vu veidoju protestantiski piētiskā garā, kur tuvošanās Dievam notiek personiskās mīlestības un kalpošanas attiecībās ar Kristu. Es joprojām cienu šo veidu un daļēji turpinu to piekopt. Taču hinduisma mācība par četrām jogām (priekšstats, ka cilvēku garīgā temperamenta tipi ir dažādi un tāpēc viņi tuvojas Dievam dažādos veidos: džņāniskie cilvēki – ar zināšanu palīdzību, bhaktiskie – ar mīlestības, karmiskie – ar kalpošanas un rādžiskie – ar meditēšanas palīdzību) ļāva man ieraudzīt, ka ir arī citi kanāli, pa kuriem var plūst garīgās enerģijas. Lai arī manas attiecības ar Kristu bija īstas, tās nebija ļoti intensīvas, turpretim domas par Dievu varēja mani apburt un turēt savā varā visu cauru nakti.

Tie, kuru spēks ir citā jogas veidā un kuri šādas džņāniskas zināšanas nav piedzīvojuši, tās mēdz pārprast. Tām nav nekāda sakara ar informācijas daudzumu vai izveicību loģikā. Drīzāk var teikt, ka džņānietim domas ir savā ziņā ķermeniskas, ar trīsdimensiju vieliskumu, kas padara šīs domas īstenas tādos veidos, kādus nepazīst citi cilvēki. Piemēram, Platona idejas – Labais, Patiesais un Skaistais – džņāniešiem (jeb gnostiķiem, kā viņus varētu dēvēt Rietumos, ja vien šis vārds netiek saistīts ar gnosticismu) nav vienkārši tukša abstrakcija, par ko tās uzskata citi. Tās ir teju vai taustāmi īstas. Un to īstums ir satraucošs; idejas gluži vai dejo un dzied. Tas atšķir šīs idejas aplūkojošo theoria no tām teorijām, kādas ierasti tiek lietotas zinātnē. Grieķu vārds theoria cēlies no “teātra”, un tas džņāniskās zināšanas dara tuvākas redzējumam nekā do­­mai – tādā nozīmē, kādā parasti lietojam šo vārdu. Tā ir redzēšana, taču – ar dvēseles aci. Un šis redzējums pievelk. Aristotelis Labo, Pa­­tiesību un Skaistumu savienoja priekšstatā par Nekustīgo Pirmkustinātāju, kas kustina visu Visumu ar pievilkšanas spēku. Taču mana doma ir tāda, ka idejas pievelk džņāniešus – tās viņus piesaista, jo viņi mīl idejas –, un pie tā, ko mēs mī­­lam, mēs piesaistāmies un sākam tam līdzināties. Sokrats teica, ka zināt labo nozīmē to arī darīt. Svētais Pāvils tam nepiekrita, taču viņam bija cits temperamenta tips, tādēļ zināšanas viņiem abiem nenozīmēja vienu un to pašu.

Tas viss ir saistīts ar Dievu, jo, lai arī nepieminēju šo vārdu, es runāju tikai par viņu. Dievs ir Labais, Patiesais, Skaistais – un arī Spēks un Mistērija, derētu piebilst –, un tie visi sakausēti tik pilnīgi, ka tie nav pieci, bet gan viens. Manos labākajos brīžos šis Dievs mani pievelk, kā liesma pievelk kukaini, un tādās reizēs es nezinu, vai mana laime ir retākā vai parastākā lieta uz zemes, jo visas pasaulīgās lietas šķiet to atstarojam. Taču es to nespēju noturēt. Kad pienāk šie svētlaimes mirkļi, nešķiet, ka justies tik laimīgam būtu kaut kas dīvains, taču atskatoties es brīnos, kā šāds Ēdenes zelts varēja būt mans.

Tiešas mistiskas pieredzes nozīmi ir viegli pārspīlēt. Tuksnesīgie dzīves posmi sniedz tikpat svarīgas iespējas augt kā kalna virsotnē pieredzētais, un teologi apstiprina, ka dvēsele spēj izveidot paliekošas attiecības ar Dievu arī bez sajūtamas Dieva klātbūtnes piedzīvošanas. Mēr­­ķis nav vis izmainīt dvēseles stāvokli, bet gan izmainīt raksturu. Šeit ir vietā atcerēties Oldosa Hakslija novērojumu, ka dzīves mērķis ir pārvarēt fundamentālo nevarību, ko rada cilvēka egoisms. Katrs solis, ko mēs speram, lai to pārvarētu, ir solis Dieva virzienā.

No grāmatas The Way Things Are. Conversations
with Huston Smith on the Spiritual Life, University of
California Press, 2003

RL mājaslapā lasāma Arņa Rītupa saruna ar Hjūstonu Smitu Ezoteriskais rieksts.