Sejai pielipināts mēsls

Manas pilsētas seja ir pagriezta pret Rietumiem. Pret rietošas saules gaismu, mākslas fotogrāfiem un tūristiem par prieku. Man patīk par to domāt tā, it kā tā būtu seja. Prātā pazib teiciens — tikai pa seju nesitiet. Šo seju redz, iebraucot pilsētā no Rietumiem. Vispirms, protams, priekšpilsētu. Pa Jelgavas šoseju vispār neko īpašu neredz, tikpat labi tie varētu būt Šauļi. Ar vilcienu no Jūrmalas vai Jelgavas, vai no kurienes tas vēl mūsdienās pa tām tur sliedēm, garām Torņakalnam, nāk. Vai arī mūsdienīgi, braucot no lidostas — tur jau arī iesākumā nekā tāda nav. Bet tad tiek līdz Daugavmalai un ierauga panorāmu.

Dažkārt, ejot uz darbu kājām, iznāk iet pa Akmeņu ielu. Tas ir Pārdaugavā, apmēram tur, kur varbūt kādreiz tomēr uzbūvēs Birkerta bibliotēku. Tur ir tāds piedrazots klajumiņš ar izvazātu žogu, tam blakus neliels kiosks, kurā ne pārāk sen varēja nopirkt atspirdzinošus dzērienus PET pudelēs un alu. Pēcāk kāds tam pielaida uguni, un tā nu tas tagad stāv, vietām melns, caurs, pa šķirbām lien laukā kaut kāda vate. Pāri krustojumam redzama upe, puikas peldas, ir Akmens tilts un pilsētas panorāma. Tik pazīstama, ka paliek bezmaz vai neērti. Gandrīz tāda pati kā tajā visiem zināmajā 16. gadsimta vidus Hansa Hāzentetera gravīrā. Vai tikpat pazīstamajā 17. gadsimta sākumā tapušajā 1612. gada Heinriha Tūma gravīras kopijā. Kādā militāri rūpīgi izzīmētā 17. gadsimta otrās puses anonīma autora perspektīvas zīmējumā. Vai Gustava Brusena 1776. gada gleznā. Uz veciem konfekšu papīriņiem. Bērnības melnbaltajos TV Panorāmas sākuma kadros. Uz nodzeltējušiem vilcienu aizkariņiem. Uz spožām māla medaļām, kas izgatavotas kaut kam par godu vai piemiņu. Pilsētas jubilejas svinību logotipos. Pat uz kubiešu dziedoņa Eliadesa Očoas koncerta biļetēm.