Seskkājošanas karalis

Redžs Melors “Seskkājošanas karalis” soļoja šurpu turpu pa savu mazītiņo Jorkšīras ogļrača namiņu, mēģinot izskaidrot man šo angļu sporta veidu, kurā viņš, būdams jau diezgan cienījamā vecumā, iekarojis neapstrīdama līdera pozīcijas.

– Jā, puis, – 72 gadus vecais čempions klāstīja, – nekādu pautu sargu. Nekādu apakšbikšu, vispār nekā. Un šaurās ūzās arī nekas tev nesanāks, to tu liec aiz auss. Vajag, lai tie mazie draņķi tur pa iekšu var tekalēt no vienas potītes līdz otrai.

Apmēram pirms 11 gadiem es pirmo reizi padzirdēju par kādu dīvainu izklaidi, ko sauc par seskkājošanu (ferret-legging). Turpmākos desmit gadus pavadīju, meklējot kādu preses izdevumu, kas būtu apveltīts ar pietiekamu intelektu un iztēli, lai atļautu man doties klejojumos
pa Zie­meļangliju šīs spēles leģendārāko spēlētāju meklējumos.

Sacensību norise ir šāda: dalībnieka bikšu staras pie potītēm tiek cieši nosietas; tālāk minētajā apģērba gabalā tiek ievietoti pāris neparasti nešpetnu kažokotu, apmēram 30 cm garu plēsēju, kas pazīstami kā mājas seski. Tad drosminieka bikšu josta tiek cieši savilkta, un viņa uzdevums ir nostāvēt tiesnešu priekšā tik ilgi, cik vien spēj izturēt, kamēr abi zvēri, kuru nagi ir asi kā injekcijas adatas, bet zobi līdzinās 16. numura paklāju naglām, par varītēm pūlas izlauzties brīvībā.

Šis sporta veids, kas dzimis kaut kad senā un neizzināmā pagātnē, pēdējo 15 gadu laikā no jauna iekarojis pārsteidzošu popularitāti. Kad es uzzināju par seskkājošanas sporta eksistenci, tā laika pasaules rekordists bija spējis “saturēt biksēs” (kā mēdz sacīt seskkājotāju aprindās) 40 sāpju pilnas sekundes. Pagāja daži gadi, un kādam beidzot izdevās pirmo reizi šķērsot baiso minūtes robežu. Pašreizējais izturības rekords, lai cik neticami tas liktos, ir veselas 5 stundas un 26 minūtes; šo robežstabiņu pērn sasniedza tas pats uzkrītošiem tetovējumiem rotātais 72 gadus vecais nelielā auguma jorkšīrietis ar pomādētām armijnieka ūsām, kurš patlaban stāvēja plānvidū nepilna metra attālumā no manis un nepārprotami bija ķēries pie bikšu atpogāšanas.

– Seskam jābūt ar visiem zobiem, – Redžs Melors turpināja, knibinoties ap siksnas sprādzi. – Nekādas zobu vīlēšanas, nekādas nagu griešanas. Nekādas zāļošanās – ne tev, ne seskiem. Tev jābūt skaidrā, bet seskiem – izsalkušiem, kaut gan arī pieēdies sesks būs gatavs izgrauzt tev acis.

Redžs Melors dzīvo dažu stundu brauciena attālumā uz ziemeļiem no Londonas, virs tām pašām bagātīgajām britu ogļu atradnēm, kas savulaik kalpoja par degvielu varenākajam modernās civilizācijas vilnim pasaules vēsturē. Viņa dzimtā pilsēta ir Bārnsli, ceturtdaļmiljona nomāktu dvēseļu mājvieta, citur Lielbritānijā pazīstama kā neskaitāmu ņirdzīgu jociņu objekts. Nesen Bārnsli atkal sacēla valsts mēroga jautrību: “visskarbāk izsmietā pilsēta Jorkšīrā”, vieta, kurai ceļotāji labprāt met daudzu kilometru līkumu, atvēra savu tūrisma informācijas centru. Visiem likās, ka tas ir ļoti smieklīgi.

Kad es piestāju pie tūrisma biroja un pārsteigtajai darbiniecei apjautājos par karti, viņa atteica:

– Ak ta’ karti, ko? Nē, karšu mums šeitan nava. Nee.

Toties viņa zināja pastāstīt, kā aizbraukt uz Redža Melora māju. Galu galā, Bārnsli valda tikai viens karalis – Redžs.

Un tā nu beidzot pēc 11 gariem meklējumu gadiem manā priekšā bija īsts seskkājotājs, vīrišķīgākais no vīriešiem. Viņš stāvēja pie kamīna, kurā liesmas laizīja Jorkšīras ogles, bet es nopūlējos iztulkot Redža dzīves pirmatnējo atainojumu tetovējumos, kas no vienas vietas klāja viņa muskuļotās rokas. Visbeidzot Redžs pārtrauca skaidrot šī plaukstošā sporta veida tehniskās detaļas.

– Nu tad tā, puis. Vai būs vēl kādi jautājumi, pirms es sabāžu kādu pārīti biksēs tev par prieku?

– Jā, Redž.

– Nu, kādi ta’ šie būtu?

– Redziet, Redž, – es iesāku. – Man liekas, cilvēki vēlēsies to uzzināt. Nu... ja jau jūs nevalkājat nekādu aizsargapģērbu... un es esmu dzirdējis, ka mājas sesks var nokost cilvēkam īkšķi. Vai viņi kādreiz... nu, saprotiet.

Redža iestīvinātās ūsas pacēlās pret griestiem viltīgā smīnā.

– Tev tiešām gribas zināt, ar ko šie tur ūzās nodarbojas, ko? – viņš atvaicāja, pēc skata kā izspļauts strādnieku šķiras Džons Silvers. – Nu tad paskaties labi.

Un Redžs Melors ļāva, lai bikses noslīd līdz potītēm.

Atkāpe. Daži vārdi tomēr jāpasaka par pašiem mājas seskiem, zebiekstei līdzīgiem zvēriņiem, kas labi pazīstami eiropiešiem, bet maz zināmi Savienotajās Valstīs, jo Amerikas rietumos senāk dzīvojušais savvaļas melnkāju sesks tagad gandrīz izmiris. Profesionāli mājas sesku audzētāji šos dzīvniekus mēdz aprakstīt kā “sauszemes haizivis”, “piraijas ar kājām”, “pūkainus ļaunuma iemiesojumus” un “vienīgo četrkājaino radību, kas nogalina prieka pēc”. Parastajam mājas seskam – mustela putorius – ir čūskas lokanais mugurkauls un pitbulterjera žokļu muskulatūra. Satikušies ar sesku, truši, žurkas un pat vardes brēkdamas metas bēgt no savām slēptuvēm. Seskotāji – tie, kuri ar seskiem dodas medībās, nevis sabāž tos sev biksēs, – izklaidē klausītājus ar stāstiem par trušiem, kas padodas un paši skrien uz mednieka pusi, kad ieskatījušies uzbrūkoša seska ugunssarkanajās acīs.