Telepātijas noslēpumi

Facebook iespējams ziņas nosūtīt acumirklī, bet uzņēmuma dibinātājam Zakerbergam ir lielākas ambīcijas, proti, telepātija. Jautājumu un atbilžu sesijā Facebook uzdots jautājums, kāda varētu būt Facebook nākotne. Tad arī Zakerbergs atbildējis, ka, viņaprāt, pienāks diena, kad cilvēki cits citam varēs pavēstīt par savu emocionālo pieredzi, kas būtu kā “pēdējā komunikācijas tehnoloģija”. “Kādu dienu, es ticu, mums būs iespēja ar tehnoloģiju palīdzību cits citam nosūtīt savas domas. Ja vēlēsies, pieredzēto nekavējoties varēs izbaudīt arī tavi draugi.”

apollo.tvnet.lv, 1. jūlijā

Pateicoties Benediktam Kamberbačam un filmai “Imitācijas spēle”, Alana Tjūringa vārds ir kļuvis pazīstams arī ārpus datortehnoloģiju un spiegošanas vēstures interesentu pulka. Lai gan filmā galvenais akcents ir likts uz vācu armijas šifrēšanas ierīces “uzlaušanu” (par filmas holivudiskajām atkāpēm no faktiem var lasīt Kristiana Karila recenziju The New York Review of Books 2015. gada 5. februāra numurā), Tjūringa nozīmīgākais ieguldījums meklējams skaitļošanas teorijā. Viņš 1950. gadā publicēja rakstu “Skaitļojamās mašīnas un intelekts”, kurā formulēja kritērijus, pēc kuriem noteikt, ka ir radīts mākslīgais intelekts. Spriežot par to, kādi varētu būt argumenti pret mākslīgā intelekta iespējamību, Tjūrings apstājās pie telepātijas (9. iebildums). Viņš atzina, ka mašīna nevar pārspēt ar telepātijas spējām apveltītu cilvēku.

Mūsdienu zinātniekus telepātija īpaši vairs neuztrauc, jo viņi lielākoties netic, ka tāda pastāv. Vismaz, ja runa ir par ekstrasensoru spēju pieslēgties citu domām. Ir dažādi argumenti pret telepātiju, bet skaidrs, ka neviens nav tāds, lai pārliecinātu tos, kas tās esamībai ticēt vēlas. Galvenā problēma, ka nav iespējams pierādīt arī telepātijas neesamību. Ir jāpārbauda katrs konkrētais gadījums atsevišķi. Tā kā visus gadījumus izpētīt nevar, tad vienmēr varēs teikt, ka, lūk, kaut kur kaut kad bijis īstas telepātijas gadījums. No 20. gadsimta sākuma līdz apmēram 60. gadiem zinātnieki patiešām mēģināja analizēt konkrētus gadījumus, bet telepātijas esamību tā arī neizdevās apstiprināt (viens no negodīgākajiem paņēmieniem, ko izmantoja telepātijas aizstāvji, bija teikt, ka pētnieku klātbūtne traucē telepātijas procesu, tāpēc domu lasīšana neizdodas, – tas principā izslēdz telepātijas spējas pārbaudāmību). Galu galā šai idejai vienkārši atmeta ar roku.

Marka Zakerberga iecerētās elektroniskās iekārtas, kas varētu pārsūtīt domas, protams, nav telepātija pilnā vārda nozīmē, jo šeit nav runa par ekstrasensoru komunikāciju. Drīzāk otrādi. Iekārtas, kādas šobrīd tiek izstrādātas (elektrodu “cepure”, dažādi skeneri), fiksē procesus smadzenēs, pamatojoties uz pieņēmumu, ka domas un emocijas ir tikai fizikāli procesi smadzenēs. Šādas tehnoloģijas jau tagad ļauj “ar domu spēku” veikt dažādas darbības (piemēram, kustināt kursoru uz ekrāna). Zakerberga projektu un telepātiju saista tikai tas, ka abos gadījumos ir vēlme ielūkoties cita apziņā. Šī vēlme pati par sevi ir interesanta. Senatnē cilvēki, šķiet, vēlējās paredzēt nākotni, uzzināt Dieva prātu, saplūst ar kosmisko dvēseli, nevis lasīt konkrēta cilvēka domas. Telepātijas aizstāvju vietā es aizdomātos, kāpēc, sākot ar 19. gadsimta beigām, ir liels pulks cilvēku, kas sakās spējam nolasīt citu domas, bet pirms tam par šādām spējām nekas daudz nav dzirdēts. Lai nu kā, jājautā, vai tehnoloģijas spēj šo vēlmi izpildīt.

Nesen, meklējot, kā tulkot angliski vienu frāzi, Google Translate ierakstīju vārdu “Latviju”, un, man par pārsteigumu, tas tika pārtulkots kā “Australia and New Zealand”. “Latvija” Google Translate pārceļ uz angļu valodu kā “Latvia”, bet “Latviju” – kā Austrāliju un Jaunzēlandi. Tas man lika atcerēties drauga stāstīto par “žagaru saišķi”. Ja Google Translate latviešu–krievu vārdnīcā ieraksta “žagaru saišķis”, tad krieviski tas tiek tulkots kā “peģik”. Es nojaušu šīs otras kļūdas cēloni. Angliski “žagaru saišķi” var tulkot kā “faggot”, un viena no šī vārda nozīmēm ir “homoseksuālis”. Ierakstot Google angļu–latviešu vārdnīcā “faggot”, paveras niansētāka aina, lai gan par tulkojuma adekvātumu var strīdēties. Toties Austrālijas klātbūtne vārda “Latviju” tulkojumā man ir pilnīga mīkla. Acīmredzami Google latviešu–krievu vārdnīcas pamatā ir angļu valodas vārdnīcas, kas ar kaut kāda algoritma palīdzību tiek piemērota konkrētajām valodām.

Iedomājieties iekārtu, kas pārsūta domas. Būtu ļoti nepatīkami, ja tā pieļautu kļūdas. Protams, nav dzirdēts, ka dators, pārsūtot e-pasta vēstuli, procesa gaitā nomainītu vārdus. Tomēr, vai domu pārsūtīšana līdzinātos teikumu sūtīšanai? Visticamāk, ka ne. Pirmkārt, tā drīzāk varētu līdzināties tulkošanai, kur jāuztver kopsakars. Mēs vēl varam iedomāties, ka kaut kur prātā ir teikums, kuru Zakerberga “telepātijas” ierīce nosūta adresātam, bet emocijas noteikti ir kompleksa parādība, kur varētu būt liela atšķirība starp, piemēram, dažādiem skumju veidiem. Un, lai gan skumjas ir neiroloģisks process, diez vai smadzenēs ir kāda sinapse, kuru skenējot, var pazīt rezignētas skumjas par cilvēces nesaprātīgumu. Tātad adekvāta iekšējo stāvokļu pārsūtīšana būs ļoti komplekss process, kas principiāli prasa daudz vairāk, nekā nepieciešams kursora kustināšanai.

Otrkārt, pēc tam, kad esam uzrakstījuši, pārlasījuši un izlabojuši e-pasta vēstuli, mēs uzklikšķinām “sūtīt”. Kā tas varētu izskatīties domu gadījumā? Vienkārši pārsūtīt visu domāšanas procesu diez vai būtu vērts, jo uztvērējam tie droši vien liktos suņa murgi. Vai man vajadzētu nodomāt vienu teikumu un tad pie sevis teikt: “Tagad sūti!”? Bet tad varbūt nosūtīts tiks tikai “Tagad sūti!”, jo tas ir tas, par ko es tobrīd domāju. Vai ierīce darbotos kā magnetofons – nospied pogu un tad domā tikai labas domas? Visbeidzot, kas notiks uztvērēja pusē? Vai manu domu saņēmējs pēkšņi sāks domāt manas domas? Ja nu tas notiek, vadot mašīnu, sapulces laikā vai mīlējoties? Vai šis cilvēks sapratīs, ka domā manas, nevis savas domas? Vai arī vienlaikus būs jāseko divām domu plūsmām? Teiksim tā: labāk es savas domas par šo Zakerberga ideju paturēšu pie sevis.