Trešās Romas joki

Krievijā sestdien uzstādīts piemineklis prezidentam Vladimiram Putinam, kurā autoritārais kaimiņzemes līderis attēlots kā Romas imperators. Putins krūšutēlā, līdzīgi kā savulaik romiešu imperatori, ir bruņās un togā. Uz krūtīm viņam atveidota medaļa ar Krievijas ģerboni.

LETA, 17. maijā

The Daily Currant interneta vietnē var izlasīt dažādas jocīgas ziņas, piemēram, to, ka Kima Kardašjana ir pieteikusi savu kandidatūru gaidāmajās ASV prezidenta vēlēšanās, vai arī, ka filma “Greja piecdesmit nokrāsas” ir ieguvusi balvu Saūda Arābijā notikušā filmu festivālā. Bet mēs ļoti labi zinām, ka The Daily Currant, tāpat kā The Onion un citi līdzīgi mediji, publicē nevis ziņas, bet jokus par aktuāliem notikumiem. Lai gan, protams, apgalvojums “mēs ļoti labi zinām” šeit drīzāk ir retorisks žests. Pirms pāris gadiem vairākiem prominentiem mūsu valsts politiķiem tik ļoti patika doma par Nobela prēmijas ekonomikā laureāta un Latvijas ekonomiskās politikas kritiķa Pola Krugmana bankrotu, ka viņi pat nepamanīja, ka šīs informācijas avots ir jau minētais The Daily Currant. Tā gadās. Vienu un to pašu rīcību, ziņu vai notikumu atkarībā no konteksta un uztvērēja rīcībā esošajām zināšanām un interesēm var interpretēt dažādi. Lūk, piemērs no pilnīgi citas jomas: 1967. gadā Džimijs Hendrikss ar savas grupas basģitāristu Noelu Redingu apmeklēja kādu krogu Liverpūlē. Kroga bārmenis esot nopētījis ienācējus un paziņojis: “Tādus kā jūs mēs neapkalpojam, mums te ir tāda kārtība.” Šāds paziņojums abus jaunos, koši tērptos rokenrola izpildītājus pamatīgi pārsteidza. Redings iedomājās, ka, iespējams, bārmenim neesot gājis pie sirds viņu jaunais singls “Hey Joe”. Pirmais, kas iešāvās prātā Hendriksam, protams, bija viņa ādas krāsa. Par citu iespējamo kavēkli varēja kļūt arī viņa vecā britu armijas žakete ar zelta pogām un izšuvumiem, kuru viņš bija nopircis Londonas utenī un kuras dēļ viņam jau bija nācies skaidroties ar dažiem gados vecākiem Apvienotās Karalistes pilsoņiem. Uz Hendriksa jautājumu, vai viņiem netiek pārdots alus viņa ādas krāsas dēļ, bārmenis atbildējis: “Dieva dēļ, nē taču. Vai tad jūs neizlasījāt paziņojumu uz ārdurvīm?” Pēc brīža Redings devās noskaidrot, kas tad ir rakstīts uz iestādes ieejas durvīm, un, kad pār viņu nāca skaidrība, viņu piemeklēja smieklu lēkme. Izrādās, netālu no kroga atradās cirks, bet uz kroga durvīm bija piestiprināts uzraksts “Klaunus neapkalpojam!”. Liverpūles proletariātu apkalpojošais bārmenis bija uzskatījis, ka purpura šallēs, sarkanās velveta biksēs un košās jakās tērptie jaunekļi ir cirka klauni, bet par Hendriksa izpildīto “Hey Joe” viņam noteikti nebija ne jausmas.

Tomēr aplūkotie piemēri ir samērā skaidri. Ir skaidrs, ka Pols Krugmans nav bankrotējis, jo par to raksta satīras ziņu portāls, bet Džimijs Hendrikss nav klauns Liverpūles cirkā. Ir gadījumi, kas ir sarežģītāki. Piemēram, ko iesākt ar ziņu, kas pēc satura, šķiet, ir pārpublicēta no The Daily Currant, lai gan mēs to izlasām portālā, kur parasti tiek publicēts tas, kas tiek saprasts ar ziņām? Nav grūti iedomāties, ka minētajā The Daily Currant tiek publicēta ziņa: “Netālu no Pēterburgas uzstādīts piemineklis Krievijas prezidentam, kurā tas ir attēlots kā Romas imperators”, kam varētu sekot ziņa nopietnās ziņu aģentūrās par Krievijas Ārlietu ministrijas sašutumu saistībā ar necieņas izrādīšanu Krievijas prezidentam ar tik bezgaumīga balagāna aprakstu. Un taisnība vien būtu. Kā vēl citādi lai attiecas pret ziņu, ka kādā, maigi izsakoties, nesakoptā teritorijā kaut kur netālu no Sanktpēterburgas bariņš tradicionālos kazaku tērpos ģērbušos vīru krietni pāri pusmūžam uzstāda 50 centimetrus augstu, no nenoskaidrota sintētiska materiāla veidotu dzīva un pie varas esoša Krievijas prezidenta skulptūru, kurā tas attēlots kā Romas imperators. Kopā ar ziņu par Krievijas himnas izpildīšanu pie pieminekļa, odiozā Stasa Barecka klātbūtni pasākumā un vietējā kazaku līdera Poļakova paziņojumu: “Šajā tēlā ir mūsu Krievijas demokrātijas simbols,” tas viss vairāk izklausās pēc kādas ne pārāk gaumīgas politiskas mākslas performances apraksta, kuras nolūks ir ironizēt par Krievijas prezidenta impēriskajām ilgām un butaforisko Krievijas demokrātiju. Bet te kāds mums varētu norādīt, ka patiesībā viss ir gluži otrādi – gan kazaki, gan piemineklis ir pavisam īsti, bet ironija ir pēdējais, kas viņiem iešāvies prātā, domājot par Krieviju kā impēriju (trešo Romu). Galu galā, tieši šādi savu rīcību saprot paši notikuma autori – minētie kazaki, Putinam līdzīgās skulptūras autors un citi. Tomēr, no otras puses, – notikuma dalībnieka skatījums uz notikumu ne vienmēr garantē, ka šādi to uzlūkos arī notikuma vērotāji.

Šajā ziņā interesants piemērs ir Stūra mājas pagalmā izvietotās izstādes “Disidents” instalācija ar krustā piesistu lelli, kurā – neatkarīgi no paša darba autora sniegtajiem skaidrojumiem – apmēram divas nedēļas pēc izstādes atklāšanas kāds pēkšņi saskatīja Krievijas prezidenta Vladimira Putina vaibstus. Saskatīšanai sekoja Krievijas vēstniecības sašutums un skandāli – mākslinieku fiziska iespaidošana un dažādu politiķu vairāk vai mazāk muļķīgi komentāri. Jautājums, kāpēc daži cilvēki šajā lellē redz Vladimiru Putinu, laikam ne ar ko neatšķiras no jautājuma: kāpēc daži cilvēki uz tostermaizes, betona grīdas vai kur citur ierauga pestītāja vaibstus. Lai kāda būtu atbilde, tomēr ir skaidrs, ka tā neslēpjas nedz tostermaizēs, nedz lellēs, bet cilvēku prātos. Ir cilvēki, kas redzēs lellē Putinu neatkarīgi no mākslinieka ieceres.

Bet kā tad paliek ar kazakiem un Putinu imperatora veidolā? Jāsaka, ka šis pasākums vairāk atgādina neizdevušos joku, tikai otrādi. Neveiksmīga joka gadījumā mēs tiecamies pateikt vai izdarīt kaut ko smieklīgu, bet sanāk pavisam nesmieklīgi vai pat aizvainojoši. Šajā gadījumā ir diezgan skaidrs, ka nolūki ir bijuši paši nopietnākie, bet iznākums – smieklīgs. Tiesa, pasaulē, kurā ziņas arvien vairāk atgādina satīru, smiekli diez ko nenāk.