Viduvējību kults

“Jaunās pases dizaina koncepcijas uzdevums bija atrast vislabāko raksturojumu vārdiem “identitāte” un “ceļošana”, kas atbilst šī dokumenta funkcijām. Šādā veidā par galveno tēmu jaunās pases dizaina izstrādei tika izvēlēti Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, kas ir būtiska nacionālās identitātes sastāvdaļa un reizi piecos gados liek tautiešiem no tuvām un tālām zemēm doties ceļā, lai vienotos kopīgā dziesmā un dejā.”

“Jaunā parauga Latvijas pilsoņu pases dizainu izstrādājuši PMLP speciālisti un vācu dizaineri.”

LETA, 29. janvārī.

“Cepšanās par jaunās pases dizainu neliecina par rūpēm, lai LR pilsoņa apliecība būtu estētiski baudāma. Tā ir “intelektuāļu” stilīguma sacensība: kurš pateiks kaut ko pēc iespējas pretīgāku par latviskuma simboliem?”

Elita Veidemane, nra.lv

Kādu laiku pirms eiro ieviešanas Lat­vijas Bankas ēkā Rīgā notika Latvijas lata vēsturei un dizainam veltīta iz­­stāde “Ls 20. Nacionālās valūtas māk­slas gadi”. Līdzās multimediāliem ekskur­siem mūsu nacionālās valūtas tapšanā un ieskatiem dažādu mākslinie­ku ra­­dīto jubilejas jeb suvenīrmonētu veidošanas gaitā atsevišķa telpa bija atvē­lēta arī tobrīd vēl apgrozībā esošo lata papīra naudas zīmju vēsturei. Lai gan 90. gadu sākums vismaz man at­miņā palicis kā trauksmainu un cieši sablī­vētu notikumu putra, kādam jau to­­brīd bija bijusi ne vien vēlme, bet arī ambīcijas un prasme ķerties pie nupat vēl tikai neatkarību atguvušās valsts valūtas atjaunošanas. Tā 1992. gadā parādījās mākslinieka Kirila Šmeļkova veidotie Latvijas Ban­kas pagaidu rubļi, kurus drīz vien sāka dēvēt tā brīža kareivīgā Latvijas Bankas prezidenta Einara Repšes vārdā par “repsīšiem”. Kā un vai vispār tika rīkots “repsīšu” dizaina konkurss, man nav ne jausmas, toties zinu, ka Kirils bija viens no pirmajiem grafikas dizainā strādājošajiem māksli­niekiem, kas burtiski pašmā­cības ceļā (pacietīgi sēdē­dams kā­­dam citam aiz muguras) bija apguvis tobrīd vēl nelegāli nupat PSRS terito­rijā ievestu militāru tehnoloģiju izman­tošanu – tagad šķiet neticami, bet pie tādām teh­­noloģijām tika pieskai­tīti arī ar dis­­ketē jeb “flopītī” uzglabātiem sis­tēmas failiem darbināmie Apple Ma­­cintosh Classic galda datori.

“Repsīšiem” bija īss mūžs, un drīz vien ar maiņas kursu 1 lats pret 200 Latvijas rubļiem notika pāreja uz mūsu valsts īsto nacionālo valūtu. Pie tās izskata izveides Latvijas Banka bija ķērusies ar krietni vien lielāku nopietnību – kā nekā ne vien ļaužu atmiņās, bet pat atvilktnēs šur tur kā apsolījumi no se­­niem un teiksmainiem laikiem bija sa­­glabājušies gan sudraba pieclatnie­ki ar “Mildas” profilu, gan papīra naudas­zīmes ar paša Ulmaņa noģīmi.

Tika rīkots jauno lata naudaszīmju dizaina konkurss, un, kā jau šādos pasākumos parasti notiek, 90 vai pat vairāk procentu iesniegto ideju bija kaut kādas gara, iedvesmas un talanta nabadzības uzjundītas šausmas. Kaut kas no tām bija redzams Lat­vijas Bankas izstādes atvilktnēs. At­­šķi­­rīgas jau pašās pirmajās skicēs bija Valda Ošiņa un Imanta Žodžika piedāvātās idejas, par kurām jau tapša­­nas stadijā varēja teikt, ka nekas tāds līdz šim nav redzēts. Apvienojot fo­­togra­fētus, etnogrāfiskus un grafis­kus elementus, abiem autoriem bija izdevies atgrūsties no nostalģijas par zudušiem laikiem, ielikt katrā nau­­das zīmē mūsu atgūtajai nacionālajai paš­apziņai no­zīmīgus simbolus, turklāt iepakot to visu tik mūsdienīgā formā, kas latiem vēl daudzus gadus pēc to ieviešanas ļāva ievērojami izcelties starp citu zem­­ju naudaszīmēm ne vien ar augsto nominālvērtību, bet arī ar izskatu. Neparasti mūsdienīgs bija izrādījies arī latu dizaina tapša­nas process, jo, kā bija izlasāms iz­­stādē pārstāstītā leģendā, Minhenes spiestuvē Giesecke & Devrient GmbH līdz tam laikam vēl nebija bijusi darīšana ar kaut kādos nākotnes mā­­koņos mītošiem dīvaiņiem, kas nau­daszīmju dizainu pilnībā sagatavojuši datorā un atve­duši optiskajā diskā. Lai vai kā, nepieciešamos vadus un ierīces vācieši bija atraduši, lati tika nodrukāti un mo­nētas izkaltas. Vēl pēc kāda laika lati tika iekļauti pat Latvijas kultūras ka­­­nona arhitektūras un dizaina sarakstā, un beigās no tiem šķirties bija tik grū­­ti, ka vēl pērn rudenī, pēc Latvijas Bankas ziņām, piemiņai vai kādu citu apsvērumu dēļ nesamainītus pret eiro Latvijas iedzī­votāji mājās glabāja simtiem miljonus latu.

Viss šis stāsts nu jau šķiet kā no teik­smām apvītas senatnes nācis. Jā, var­būt tolaik uzņēmējiem no visām ma­­lām uzglūnēja rekets, sabiedriskajā trans­portā vēl arvien ik rītu uz darbu ar diplomāta koferīšiem rokā brauca padomju armijas virsnieki, pavisam parastu pārtikas veikalu īpašnieki uz ielas varēja tikt vienkārši nošauti, un daudziem pirmoreiz mūžā bija izdevī­ba nogaršot somu jogurtu un kivi, toties vēl nebija izveidojusies iz­smal­cinātu interešu konfliktu un “otkatu” sistēma un dažādus dizaina vai sa­bie­drības informēšanas konkursus vēl ne­­aptumšoja vajadzība ar valsts vai Eiro­pas Savienības līdzekļiem papil­dināt partiju priekšvē­lēšanu budžetus (tam vēl varēja iz­­mantot elemen­tāru kontrabandu un šmaukšanos ar PVN).

To visu atminējos, ziņās lasot par jau­na parauga Latvijas pilsoņu pasu no­­drukāšanu un aplūkojot ziņām pievienotus jaunās pases lappušu atvēru­mus. Pilsonības un migrācijas lietu pār­­valdes (PMLP) preses pārstāve Laura Lie­­pa ziņu aģentūrai LETA bija skaidrojusi, ka jaunās pases “dizaina koncepciju” izstrādājušas “PMLP Personu apliecinošu dokumentu departamenta amatpersonas”, bet pašu di­­zainu “izstrādājuši PMLP speciālisti un vācu dizaineri”. Nedz speciālisti, nedz dizaineri līdz šī komentāra pabeigšanas brīdim vārdā tā arī nav ti­­­kuši nosaukti, jo “dizains ir PMLP un pasu ražotāju kompānijas dizaineru kopdarbs”. Tā­pat nav atklāts, kas īsti bijis teikts “dizaina koncepcijā”, taču zināms, ka PMLP “sadarbībā ar vācie­šiem strādāja tikai pie viena dizaina varianta”. Jaunās pases iespiestas tajā pašā uzņēmumā, kas reiz itin labi tika galā ar konkursa kārtībā radīto un pat vācie­šiem tobrīd tehniski pārsteidzoši risi­­nāto piecu latu naudaszīmes no­­dru­kāšanu, – Minhenes spiestuvē Gie­­secke & Devrient GmbH.

Pēc jaunā izskata pasu publiskošanas sociālajos tīklos internetā un vēl visur kur parādījās kritiski vērtējumi un iebildumi, taču pretēji pazīstamajai atmo­­­­das laika un 90. gadu sākuma darbiniecei Elitai Veidemanei es ne­uz­skatu, ka to mērķis – tāpat kā daudzām citām kritiskas domāšanas iz­­pau­­­­s­mēm – būtu vēlme pateikt ko “pretīgu”. Kaut mazliet iedziļinoties iebildumu saturā, redzams, ka tie veltīti trim da­­žādām tēmām – dizainā izmantotajiem simboliem un elemetiem, dizainam kopumā un jaunā anonīmā dizaina izstrādes dīvainajai pro­­cedūrai bez konkursa rīkošanas, toties aizbildinoties ar pasēs iestrādājamo drošības elementu specifiku.

Man, piemēram, nekas nav iebilstams pret konkrētu zīmju, tēlu vai simbo­lu lietojumu (vienalga, vai tas būtu vaide­loša atveids no dziesmusvētku ka­­ro­­ga, auseklītis, himnas notis vai kas cits, lai gan, protams, arī ceļošanu un identitāti ilustrējošo elementu atlasē būtu gribējies sagaidīt lielāku domas jeb “radošuma” klātbūtni), taču sa­rūgtina un diemžēl nepārsteidz iznākums, kurā atspoguļojas laikam jau vidējā ierēdņa spēja šādu simbolu interpretācijā nepakāpties augstāk par tautiski romantisku 20. gadsimta 20. gadu nai­vismu Hildas Vīkas garā. Acīmredzot lata naudaszīmes, kas bija izcils pie­­mērs, kā tradicionālus tēlus un simbolus interpretēt laikmetīgi pārsteidzo­šā, vēl neredzētā veidolā, jau ir veik­smīgi aizmirstas.

Jaunā pasu dizaina izveides kārtība lielā mērā atgādina Rīgas domes un tās Satiksmes departamenta sarūpēto sirsniņformas papildinājumu uz mākslinieka Valda Celma radītās Rīgas robežzīmes. Cik nu gadījās par šo tra­ģikomisko atgadījumu lasīt ziņās, žurnālistiem tā arī neizdevās noskaidrot tās konkrētās personas vārdu, kas šo droši vien domes valdošajās aprindās dzimušo ideju bija bijusi gatava īstenot. Šķiet, mākslinieks tas nebūs bijis, bet, ja ar kādu nebūt mākslinieka izglītību šai personai saistība bijusi, paškritika tomēr laikam būs izrādī­jusies vājāka par vēlmi ierakstīt sevi jau tā bagātīgajā pilsētvides vizuālo kropļo­jumu vēsturē.

Manuprāt, šāda veida rosība nebūtu iespējama bez tādas kritikas izpratnes, kādu augšminētajā citātā spo­ži de­­­monstrē Elita Veidemane. Šīs izprat­nes vai, precīzāk sakot, priekšstata pamatā ir uzskats, ka pastāv kaut kādas noteiktas pazīmes vai elementi, kuru klātbūtne automātiski ne vien priekš­metu vai parādību padara skaistu un “estētiski baudāmu”, bet arī ne­pieļauj tā kritiku. Nepatika par pases izskata kritizēšanu varētu liecināt, ka pie šādiem elementiem pieder auseklīša simbols, vaideloša tēls, latvju raksti, jā, arī mūsu valsts karogs. Ja arī jums tā šķiet, ieejiet jebkurā avī­žu kioskā, suvenīru nodalījumā novērtējiet visu, uz kā uzspiests Latvijas karogs, un tad pamēģiniet piespiest sevi to visu estē­tiski izbaudīt.

Laimīgā kārtā pasaule ir iekārtota tā, ka ne viss ir labs dizains tāpēc vien, ka uz tā ir nacionāli simboli vai uzraksts “Rīga” (pieļauju, ka jaunā pases dizaina estētikas baudītājiem īsti nebūs saprotams, ar ko uzrakstam “Rīga” uztupināta sirsniņa ir sliktāka par nu jau par dizaina klasiku kļuvušajiem Miķeļa Baštika krekliem, uz kuriem rak­­stīts “Rīga”); ne visas baznīcas tā­­pēc vien ir laba arhitektūra, ka tās ir dievnami (nesen Kultūras Dienā to beidzot sadūšojās aizrādīt tēlnieks Ivars Drulle); ne viss ir izcila māksla tāpēc vien, ka to noliek izstāžu zālē vai uzved operā (jo īpaši, kopš Latvi­jas Nacionālās operas direktors zināja stāstīt, ka turpmāk naudas taupīša­nas nolūkos netiks pieaicināti pirmo, bet kaut kādu nākamo izcilības pakāpju solisti), un ne viss ir mūzika tikai tāpēc, ka kāds kaut ko spēlē un pie­­devām arī savā nodabā nebalsī dzied.

Brīdī, kad tas vairs nešķiet svarīgi, var sākties anonīmu viduvējību kults. Kā­­­da gan vairs nozīme, kurš vai kura ir autors izstrādājumiem, par kuriem vienī­gais vērtējums var būt: “Būs jau labi”, “Var iztikt” vai “Ir ok”. Izciliem sasniegumiem ar mazāko iespējamo pretes­tību, vieglāko ceļu, izpatikšanu vairā­kumam un zemākajām izmaksām bie­­ži vien nevar būt nekādas saistības. Taču šī patiesība ir grūti savienojama ar gadu gaitā arvien evolu­­cionējušo iepirkumu konkursu kul­tūru, kurā par galveno mērķi vairs netiek uzlūkota ambicioza nonākša­na pie labākā iespējamā rezultāta un sekmīga atšķirīguma iz­­man­tošana, bet gan vieni vienīgi kompromisi un izdabāšana visu iesaistīto pušu in­teresēm. Diemžēl mēs atkal un atkal pārliecināmies, ka nekādus spožos rezultātus šādi sasniegt nav iespē­jams. Lai gan var jau būt, ka tas ir li­­kum­saka­rī­gi, jo no visām trim Baltijas val­stīm mums pat ģeogrāfiski allaž lemts būt tikai vidējiem.