Viens izmērs neder visiem, arī krīzes laikos

“Stingras taupības pasākumi padarīs nabadzīgās valstis vēl nabadzīgākas – šādi pasākumi jau izgāzušies Īrijā, Latvijā un Grieķijā. Šādu viedokli žurnālā Otkritij Gorod pauž viens no pasaules ietekmīgākajiem ekonomistiem, Nobela prēmijas laureāts Džozefs Stiglics.”

Nozare.lv, 9. augusts

Ja jūsu auto pēkšņi atsakās braukt, vaina  parasti ir viena no divām – vai nu beigusies degviela, vai problēmas ir pašā dzinējā. Par laimi, šo cēloni ir viegli noskaidrot. Ar valsti ir sarežģītāk. Var jau pieņemt, ka valsts ekonomika ir dzinējs, kas nodrošina arvien augstāka labklājības līmeņa sasniegšanu, un naudas daudzums apgrozībā ir degviela, lai dzinējs darbotos. Tomēr apstākļos, kad valsts izaugsme sāk buksēt vai pat apstājas, nav tik vienkārši noteikt, vai nepieciešams ekonomikā iepludināt vairāk naudas, vai jāmaina pati ekonomikas struktūra.

Neapšaubāmi, pirmais variants ir daudz vieglāks. Tāpēc tad, kad saistībā ar finanšu krīzi ASV ekonomikā 2008. gadā strauji sāka pieaugt bezdarba līmenis, politikas veidotāju pirmā rīcība bija iepludināt ekonomikā papildu naudu. Pastāvēja cerība, ka ASV ekonomika ir pietiekami spēcīgs dzinējs un līdz ar to vairāk naudas ļaus ātri radīt jaunas darba vietas un samazināt bezdarba līmeni. Kad, pretēji cerētajam, bezdarba līmenis turpināja pieaugt, reakcija bija iepludināt ekonomikā vēl vairāk naudas. Tomēr joprojām tas nepalīdz – bezdarba līmenis ASV šobrīd ir turpat, kur 2009. gada vidū.

“Tas nekas, vajag vēl vairāk naudas, lai stimulētu ekonomiku!” – saka viena prominentu ekonomistu grupa (Nobela prēmijas laureāti Džozefs Stiglics, Pols Krūgmans). “Ekonomikas stimulēšana nedod rezultātus, vajag reformēt pašu ekonomiku!” – uzskata otra, ne mazāk prominentu ekonomistu grupa (Džons Teilors, arī Nobela prēmijas laureāts Roberts Lūkass). Katra no šīm nometnēm ir viedokļos diezgan kategoriska, un to var saprast. Uz spēles ir ne tikai ASV (iespējams, visas pasaules) ekonomikas turpmākā attīstība, bet arī šo daudzo pasaulslaveno ekonomistu prestižs. Iespējams, pēc vairākiem gadiem izrādīsies, ka dažu pasaulslavenu ekonomistu kompetence nav daudz pārāka par 1. kursa ekonomikas studentu zināšanām un Nobela prēmija nav garants nemainīgi nekļūdīgam viedoklim.

Bet atgriezīsimies Eiropā. Šeit situācija ir daudz skaidrāka, vismaz attiecībā uz Stiglica minētajām valstīm. Ir pilnīgi aplam vienā grozā samest Īriju un Grieķiju tikai tāpēc, ka abām pēdējos gados ir strauji pieaudzis valsts parāda līmenis. Īrijas gadījums daudz vairāk atbilst situācijai, kad automašīnas dzinējs strādā nevainojami. Īru ekonomika ir pietiekami konkurētspējīga, ko balsta labvēlīgs nodokļu režīms un augsti kvalificēts darbaspēks, kas spēj saražot pasaules tirgos pieprasītu produkciju. Valdības parāda pieaugumu izraisīja tās lēmums garantēt visas banku sistēmas uzņemtās saistības. Tās kļuva ne tikai par banku, bet arī valdības problēmu brīdī, kad, nekustamā īpašuma tirgus burbulim plīstot, ievērojami pasliktinājās banku maksātspēja. Protams, var spekulēt par to, vai šis valdības lēmums bija pareizs/kļūdains un vai īru banku maksāt(ne)spēja vai pat bankrots būtu/nebūtu nodarījis ievērojamus zaudējumus Īrijas ekonomikai. Var pārmest Īrijas valdībai, ka tā pārāk paļāvās uz nekustamā īpašuma tirgus mūžīgu augšupeju un uz to arī balstīja optimistiskus budžeta ieņēmumu plānus. Realitāte tos apgāza – sākoties krīzei, ieņēmumi strauji kritās. Tomēr, ja nu reiz ir kāda valsts Eiropā, kas ir spējīga savu parādu mazināt nevis ar budžeta taupības pasākumiem, bet gan ar ekonomikas izaugsmi, tad tā ir Īrija.

Grieķijas situācija ir pretēja. Iestājoties eiro zonā, grieķus acīmredzot bija pārņēmusi ilūzija, ka vienota valūta ar tādām valstīm kā Vācija un Francija automātiski nozīmē, ka uzreiz arī ienākumu un labklājības līmenim ir jābūt līdzīgam. Tomēr labklājības līmeni katrā valstī nosaka nevis tas, kādu valūtu tā izmanto, bet gan kādas preces un pakalpojumus tā var pārdot citiem. Kamēr Vācija eksportēs mersedesus, bet Grieķija – olīvas, tikmēr Grieķijā vācu ienākumu un labklājības līmenis nebūs iespējams; tas būtu pretrunā gan ar elementāriem ekonomikas likumiem, gan ar veselo saprātu.

Lai nomaskētu šo nepatīkamo patiesību un, iespējams, apslēptu savu nekompetenci, nemākulību pārvaldīt valsti vai vienkārši slinkumu, politiķi Grieķijā izvēlējās uzturēt ātras labklājības sasniegšanas ilūziju, pelnīšanas vietā nemitīgi aizņemoties. Laikā no 2003. līdz 2007. gadam, kas bija “trekno gadu” periods ne tikai Latvijā, bet arī vairumā Eiropas valstu, Grieķijas valdības parāds (kas jau tobrīd bija ievērojams) atšķirībā no gandrīz visas pārējās Eiropas nevis samazinājās, bet gan turpināja pieaugt. Tātad grieķu valdība labajos gados ne tikai nedomāja, kā atdot uzkrātos parādus, bet ar apbrīnojamu vieglprātību ignorēja ekonomikas likumus un aizņēmās vēl. Turklāt šī papildu aizņemšanās netika izmantota, lai iegūto naudu investētu projektos, kas nākotnē varētu palīdzēt nopelnīt vairāk. Nauda tika vienkārši notērēta. Pašlaik finanšu tirgus dalībniekus pastiprināti nodarbina jautājums, kā grieķi domā atdot viņiem aizdoto naudu, un situācija ir vairāk nekā nepatīkama. Varbūt naudu varētu atdot, pārdodot eksportējamās preces un pakalpojumus par augstākām cenām? Tas diemžēl nav iespējams, jo Grieķija pasaules mērogā nepiedāvā neko unikālu, kam varētu noteikt augstākas cenas, neriskējot zaudēt pircējus (ja paaugstinās viesnīcu cenas Krētā, tūristi var izvēlēties atvaļinājumu pavadīt, piemēram, Turcijā). Tātad vienīgā iespēja ir samazināt ienākumu līmeni līdz tādam, kas atbilst valstī esošo uzņēmumu pelnītspējai.

Grieķijas gadījumā ir skaidrs, ka vaina nav vis nepietiekamā naudas daudzumā vai vienotajā valūtā, bet gan neefektīvā valsts pārvaldes modelī, kas radījis starptautiski nekonkurētspējīgu ekonomikas struktūru. Ja ienākumu līmeņa līdzsvarošanu ar tautsaimniecības pelnītspēju dažkārt mēdz apzīmēt ar vārdiem “valsts dzīšana nabadzībā”, tad tikpat labi papildu naudas piešķiršanu Grieķijai var pielīdzināt ūdens liešanai caurā mucā – esošās nopietnās valsts ekonomiskās problēmas tā neatrisinās un iespējas nākotnē atmaksāt parādu neuzlabos. Līdz ar to grieķus gaida ātra izšķiršanās. Viena iespēja ir dzīvot pa vecam, saglabājot tos principus, uz kādiem ir būvēta un darbojas valsts ekonomika. Taču tas nozīmē ievērojami mazināt prasības pēc dzīves līmeņa un labklājības. Izstājoties no eiro zonas un devalvējot savu jauno valūtu, šis variants ir gandrīz garantēts. Otra iespēja ir sākt veidot ekonomikas struktūru, kas spēj radīt starptautiski konkurētspējīgas preces un pakalpojumus. Taču tas nozīmē atteikšanos no konkurenci kropļojošiem darba tirgus ierobežojumiem un neefektīvā un pārspīlēti milzīgā valsts un pašvaldību sektora.

Morāle šim stāstam ir gaužām vienkārša. Gandrīz ikviens pasaules iedzīvotājs gribētu dzīvot tādā labklājības līmenī kā vidusmēra vācietis, bet diemžēl ne visi to šobrīd var atļauties. Neierobežota naudas iepludināšana ekonomikā nepalīdz sasniegt un uzturēt augstu labklājības līmeni, ja pašas tautsaimniecības struktūra ir neefektīva un starptautiski nekonkurētspējīga. Mēs Latvijā piedzīvojām paši, cik bezjēdzīgi ir būvēt pārtikušas valsts pamatus uz kredītu burbuļa un arvien pieaugoša parāda. Gluži kā Grieķijā, arī Latvijā parāda pieaugums nevar kalpot par degvielu noturīga labklājības līmeņa uzturēšanai, ja būtiski nemainās valsts ekonomikas dzinējs, proti, tautsaimniecības struktūra. Labā ziņa ir tā, ka pamazām tas notiek un Latvijas tautsaimniecība jau ir daudz konkurētspējīgāka nekā pirms dažiem gadiem.

Arī par Eiropas vienotās valūtas spēju nodrošināt ekonomisko labklājību nav vērts sabūvēt liekas ilūzijas. Eiro piedāvā iespējas, ne garantijas ātrāk sasniegt augstāku labklājības līmeni. Vai valsts šīs iespējas izmanto, ir atkarīgs no tās ekonomiskās pārvaldes kvalitātes un lēmumu pieņēmēju kompetences. Tātad, ja ticam, ka spējam paši sekmīgi pārvaldīt savu valsti, tad eiro mums ir vajadzīgs. Savukārt, ja uzskatām, ka esam tik lieli nespējnieki, ka noteikti salaidīsim visu dēlī, – nu, tad varbūt tiešām Latvijai eiro nevajag…