Durvis bez durvju sargiem

Dažas acīmredzamas lietas ir viegli nepamanīt. Es, piemēram, līdz nesenam laikam ne­biju pamanījis vai varbūt vienkārši padomājis par to, ka galvenais, ja ne vienīgais, politikas izejmateriāls ir vārdi – tiem var būt dažāds svars, dažāda nozīme un sekas, bet politika no­darbojas tikai ar vārdiem (lai gan tas attiecas ne tikai uz politiku). Es tam pievērsu uzmanību, nejauši saskaroties ar īru izcelsmes politikas filozofa Filipa Petita (dz. 1945) grāmatiņu par Hobsu (Philip Pettit, Made With Words. Hobbes on Language, Mind, and Politics, Princeton University Press, 2008). Blīvs un rūpīgs Hobsa “Leviatāna” un citu darbu lasījums Petitam ļauj izsekot vārdu tīklojumiem, kas veido cilvēku pašizpratni, pašsavaldīšanās mehānismus un politiskās dzīves struktūru. Interesantākais šajā uzmanībā pret vārdu spējām radīt un veidot cilvēku personiskās dzīves un kopdzīves pavedienus ir iespēja pārdomāt, kā dažādās dzīves jomās, tai skaitā politikā, rodas un tiek uzturēti vārdu lietojuma gramatikai līdzīgi principi. Kad 2000. gadā spāņu sociologs un kortesu deputāts Hosē Andress Torress Mora ieteica vienam no Spānijas Sociālistiskās strādnieku partijas līderiem Hosē Luisam Rodrigesam Sapatero iepazīties ar Filipa Petita grāmatu “Republikānisms: brīvības un valdības teorija”, viņš balstījās priekšstatā par Petita formulētajiem politikas principiem kā “piemērotu gramatiku, kas varētu organizēt mūsu politisko intuīciju, nodomus un sapņus”. Sapatero, kurš 2004. gadā tika ievēlēts par Spānijas premjerministru (atkārtoti arī 2008. gadā), izrādījās pateicīgs Petita grāmatas lasītājs un, atzīdams, ka Petita grāmata izrādījusies “ārkārtīgi noderīga mūsu politiskajā darbā”, ne tikai ņēma nopietni “brīvību no varas” kā politisku ideālu, bet arī aicināja Prinstonas Universitātes politikas profesoru Filipu Petitu iesaistīties viņa valdības darbā. Petita iesaistīšanās bija minimāla un, kā viņš saka mūsu sarunā, “teatrāla”, taču tas ir viens no nesenās vēstures gadījumiem, kad politikas filozofam ir bijusi iespēja ne tikai domāt un rakstīt, bet arī redzēt, kā dažas viņa idejas tiek iedzīvinātas kādas valsts politiskajā realitātē. Petits ir viens no ražīgākajiem mūsdienu politikas filozofiem, taču viņa interešu lauks ir daudz plašāks – tas ietver arī pārdomas par sociālo zinātņu dabu un statusu, morāles filozofiju, prāta un rīcības attiecībām un aizsniedzas līdz pat mūsdienu analītiskās metafizikas apcirkņiem. Manai gaumei viņa darbos ir pārāk daudz sausuma, taču tas, iespējams, kaut kā saistīts ar starptautiskas atzinības lolotu mierīgu prāta darbu. Tieši tādu es Filipu Petitu sastapu viņa Prinstonas mājā, kurā viss bija tikpat tīrs, kārtīgs un sauss kā viņa grāmatās.

A.R.

Rīgas Laiks: Mani patīkami pārsteidza frāze vienā no jūsu tekstiem, ka filozofiski nepārbaudītu politiku nav vērts praktizēt. Cik lielā mērā ASV politika ir filozofiski pārbaudīta? Un, ja tā tāda ir, vai jūs varētu atšķetināt tās filozofiskos elementus?

Filips Petits: Es domāju, ka ir divi līmeņi, kuros filozofija var veidot jebkuras valsts politiku. Viens ir valsts iekārtas konstitucionālā struktūra un tas, kā to īsteno un atbalsta sistēmā esošie ierēdņi. Tādējādi izpaužas viņu uzskati par demokrātijas dabu, par to, kā tā darbojas un kāda jēga ir no konstitucionāliem šīs demokrātijas ie­­­robežojumiem. Otrs līmenis ir tad, kad pie varas esošajai valdībai ir īsta valdības filozofija – priekšstats par to, kādi mērķi valdībai būtu jāsasniedz, kāda ir šīs valdības jēga, kādi ir tās vispārīgie principi. Tie, manuprāt, ir divi pilnīgi atšķirīgi līmeņi.

RL: Ja jums nav iebildumu, sāksim ar otro.

Petits: Labi. Es domāju, ka ASV politika ir diezgan nefilozofiska. Ja ņem par piemēru tādu demokrātiju kā, teiksim, Lielbritānijā – un es negribu idealizēt Lielbritāniju vai kā tamlīdzīgi, bet... Piemēram, Blēra Darba partija ilgā laika periodā spēja izstrādāt filozofiju, kas atspoguļoja to, ko viņi vēlējās valdībā sasniegt; pateicoties tai, viņi, pie­­mēram, aizgāja no tradicionālākas leiboristu ideoloģijas uz to, ko paši no­­ saukuši par “trešo ceļu”. Protams, es piekrītu, ka “trešais ceļš” ir pārvērties par kaut ko miglainu un neskaidru, bet tas vismaz ir mēģinājums apkopot principus, uz kuriem balstīt savu politiku, mēģinājums iz­­skaidrot šos principus cilvēkiem, pa­­skaidrot, kāda ir viņu pozīcija, un pēc tam – politiku, kāda no šīs pozīcijas izriet.

RL: Sakot, ka viņi ir izstrādājuši filozofiju, vārdu “filozofija” jūs lietojat ļoti neskaidrā un izplūdušā nozīmē.

Petits: Jā, varbūt es to lietoju diezgan abstraktā un neskaidrā nozīmē, bet jūs varat salīdzināt to ar politisku partiju vai politiķi, kurš vienkārši izskata jautājumus, kas tā vai citādi tiks risināti viena parlamenta sasaukuma periodā, un kurš, izvēloties savu pozīciju katrā no šiem jautājumiem, vadās pēc tā, cik populāra viņa pozīcija būs vēlētāju vidū un cik lielu elektorāta atbalstu visa šī darbošanās viņam nodrošinās. To es uzskatu par pilnīgi nefilozofisku politiku. Politikā vienmēr būs elektorāli ierobežojumi, bet, manuprāt, ir diezgan skumji, ka politika tiek veidota, vienkārši sekojot tam, ko pieņemts uzskatīt par vē­­lētāju prasībām, bet ko patiesībā ražo mediji vai dažādas privāto interešu grupas.

RL: Ja jūs atļautu man savienot apgalvojumu, ka filozofiski nepārbaudītu politiku nav vērts praktizēt, ar to, ka ASV politika vienā līmenī ir absolūti nefilozofiska, tad sanāk, ka ASV politiku nav vērts praktizēt.

Petits: Jums jāļauj man nedaudz mainīt šīs frāzes interpretāciju. Manuprāt, tā ir acīmredzami retoriska.

RL: Bet man patīk šis apgalvojums.

Petits: Es saprotu. Tā, protams, ir jauka sokratiska analoģija, un Sokrats, apgalvojot, ka filozofiski nepārbaudīta dzīve nav dzīvošanas vērta, nedomāja, ka nefilozofiem labāk izdarīt pašnāvību. Tāpat arī, sakot, ka filozofiski ne­­pārbaudīta politika nav praktizēšanas vērta, es ar to domāju, ka ir liela plaisa starp tādu politiku, kas ir veidota pēc pārdomātiem principiem, un tādu, kas nav. Uz mani milzīgu iespaidu atstāja Sapatero Spānijā. 2000. gadā viņš kļuva par sociālistu partijas līderi. Es zinu, ka viņš ir daudz lasījis politikas filozofiju, jo viņš gribēja, lai no viņa vadošajiem principiem veidotos tāda politika, kādu viņš pats gribētu atbalstīt. Tad viņš to varētu piedāvāt cilvēkiem kā vienotu komplektu – gan politiku, gan principus, kuros tā bal­stīta. No politiskās darbības viedokļa tas ir labs piemērs. Es domāju, ka arī Blērs sākotnēji bija labs piemērs, taču “trešais ceļš” vēlāk kļuva par kaut ko tik miglainu, ka vienā brīdī likās – viņš savā politikā var iekļaut jebko.