Džeki, kādi ir jūsu hobiji?

Vienmēr licies, ka saruna ir skaista cilvēka dzīves sastāvdaļa un, iespējams, tieši sarunas galu galā būs tās, pie kurām varēs reiz domās atgriezties. Tomēr skaidrs, ka atmiņā saruna iegulstas ne tik daudz kā runātais, bet viss kopā: apstākļi un noskaņa (nez kādēļ bieži vien silts vasaras vakars ar vīnu), atsevišķas frāzes (“ar cilvēku kaut kas var notikt tikai individuāli un nekādos tur dziesmu svētkos vai citos stulbos masu pasākumos”), sarunbiedra smiekli vai, tieši otrādi, sapūšanās.

Reizēm saruna par galveno notikumu kļūst arī kino; tā tas notiek, piemēram, brīnišķīgajās filmās “Manas vakariņas ar Andrē”, “Nakts ar Modu” vai “Klēras ceļgals”. Tiesa, es drīzāk atceros, kā Trentiņāna varonis kautrējas ielīst gultā blakus skaistajai, brīvdomīgajai Modai (un ka viņas gultā ir pūkainas, mīkstas segas), nekā viņa piesauktos Paskāla citātus, taču man patīk domāt, ka tieši filmās sarunas nav tikai teksts – tās ir gan teksts, gan viss pārējais: skatieni, smiekli, noklusētais, ainava, kurā saruna notiek, vai – pūkaina sega.

Neviens no minēto “sarunu filmu” aktieriem vai režisoriem, šķiet, nav piedalījies slavenajā Dika Kaveta sarunu šovā, kas, īpaši jau amerikāņu Volisa Šona unAndrē Gregorijagadījumā, nemaz nav tik pašsaprotami. Marlons Brando, Džūdija Gārlenda, Katrīna Hepberna, Alfreds Hičkoks, Beta Deivisa, Graučo Markss, Džons Veins, Vudijs Allens, Glorija Svansone, Meja Vesta, Bens Gazara, Rakela Velša, Ričards Bērtons, Džons Hjūstons, Franks Kapra, Or­sons Velss, Lorenss Olivjē, arī Alēns Delons un Žans Liks Godārs – viņus un daudzus citus vieno ne tikai kino, bet arī tas, ka viņi bijuši Dika Kaveta sarunu šova viesi. Jā, un arī Ingmars Bergmans. Tiesa, viņš uz studiju ASV nebrauca, pie viņa uz Zviedriju Diks brauca pats; un sarunā ar Kavetu Bergmans paskaidroja, kāpēc tā: viņš, lūk, nemēdzot ceļot, jo ceļojot rodoties pārāk daudz iespaidu, bet iespaidu viņam jau pietiekot.

Līdz Dikam Kavetam es nonācu netīšām: interesējoties par kino, vairākkārt izrādījās, ka aizraujošākās intervijas ar kādu aktieri vai režisoru bija notikušas tieši Dika Kaveta šovā. Intervējamās personas mainījās, bet Diks vienmēr bija viens un tas pats, un ar laiku man radās jautājums, kas tas par Diku, kas tas par šovu un kāpēc tieši viņa klātbūtnē notiek kaut kas, ko var dēvēt gan par šovu, gan sarunu. Brīdī, kad sev uzdevu jautājumu, vai vajadzētu vēl un vēl skatīties Kaveta sarunu šovus (nekādus citus es neskatos), bija jau par vēlu. Un atbilde vienalga bija – “vajadzētu”: tie ir smieklīgi, asprātīgi, interesanti pat tad, ja pati saruna ir bijusi pilnīga izgāšanās.

Labi, par šovu viss ir daudzmaz skaidrs: tam jābūt skatāmam un uzmanību piesaistošam, taču atbildēt, kādai jābūt sarunai, nepavisam nav vienkārši. Turklāt kas kopīgs var būt sarunai dzīvē ar sarunu filmā vai televīzijas šovā? Kā stāsta Diks, šovā, piemēram, jāspēj iekļaut 17 reklāmas pauzes, bet ilgākais nepārtrauktai sarunai veltītais laiks drīkst būt 10 minūtes.[1. Rakstā izmantotas grāmatas: Cavett, Dick and Porterfield, Christopher. Cavett. Bantam Books, 1974; Cavett, Dick and Porterfield, Christopher. Eye on Cavett. Arbor House, 1983; Cavett, Dick. Talk Show. Times Books, 2010.]

Reiz, Dikam piesakot tradicionālo “mēs drīz būsim atpakaļ” pauzi, aktrise Džūdija Gārlenda, mirkšķinot acis, pajautāja: “Un uz kurieni tad mēs iesim?” Un patiešām – Kaveta šovs acīmredzami necenšas sarunu kaut kurp aizvest, turpretī dzīvē – vismaz man tā šķiet – sarunu var uzskatīt par labu, ja tajā ir bijusi kāda dramaturģija: tēma, dažādi viedokļi, varbūt pat strīds, kāds kopīgs secinājums vai, tieši otrādi, nespēja vienoties.

Droši vien vajadzētu piebilst, ka arī sarunu šovi mēdz būt dažādi, tostarp tādi, kuru centrā ir kāda problēma un debates par to. Dika Kaveta talants un spēks ir tā saucamie vakara sarunu šovi (savu karjeru gan viņš sāka ar rīta šovu, tā kļūdams par mājsaimnieču mīluli), kuros kāda pazīstama persona vai personas stāsta par savu profesionālo un personīgo dzīvi; dažkārt ciemiņa izvēle saistīta ar tikko iznākušu grāmatu vai filmu.

Savā ilgajā karjerā Kavets ir sarunājies ar visdažādāko profesiju cilvēkiem (Diks redzējis DVD ar savu sarunu ierakstiem veikalos sadaļās “filmas”, “džezs”, “sports”, “reliģija”, arī – “filozofija”). Patvaļīgi un, iespējams, arī pavirši pārskrienot pāri Kaveta raidījumiem un mēģinot kategorizēt daļu redzētā, var teikt, ka visdzēlīgākie ir rakstnieki, visaizraujošākie ir aktieri, visgarlaicīgākie ir politiķi, bet vissakarīgākie ir režisori. Varbūt dzīvē mēdz būt arī citādi, taču šovā izskatās tieši šādi.

Vārdu savienojums “sarunu šovs” neizklausās pārāk labi (starp citu, diez ko labi neizklausās arī vadītājs ar vārdu “Diks”, kam angliski ir arī slenga nozīme; taču arī Ričards, patiesību sakot, neizklausās īpaši piemēroti). No otras puses, “sarunu šovs” vismaz godīgi norāda, ka šo sarunu mērķis ir drīzāk tās padarīt skatāmas un izklaidējošas nekā nāvīgi nopietnas vai sarežģītas.

Amerikāņu sarunu šovu tradīcija lielā mērā saistīta ar stand-up komēdiju; arī Diks Kavets savu karjeru sāka, uzstājoties klubos ar pašsacerētiem jokiem par kādu noteiktu tēmu. Arī Kaveta raidījuma sākuma monologs, pat ja tas ir par gaidāmo viesi, paredzēts kā izklaidējošs ievads izklaidējošai sarunai. “Jebkurš tevis uzdotais jautājums var tikt vērsts pret tevi pašu” – šis princips attiecībā uz Diku Kavetu kā šova vadītāju īsti nedarbojas, viņš tomēr ir daudz aizsargātākā lomā, jo galvenā shēma ir vienkārša: Diks pārsvarā jautā, studijas viesis pārsvarā atbild. Tiesa, mēdz būt arī izņēmumi: vienā no aizraujošākajiem šoviem, ar režisoru Orsonu Velsu, jautājumu uzdošanu savās rokās ņem pats viesis. Velsa lielums – miesiskais, vokālais un kino iegūtais – ir tik pārliecinošs, ka Diks, jūtami sapīcis, labu laiku vairs netiek atpakaļ pie jautājumu uzdevēja lomas.

– Jūs pats esat spēlējis teātrī? Interesanti, kāpēc līdzās jums es nedrīkstu pieminēt citus komiķus, bet jūs par maniem konkurentiem jautāt drīkstat? – izpūzdams kārtīgu cigāra dūmu, Diku tincina Velss, nemaz netaisoties ieklausīties viņa mēģinājumā savu noslēpumainību pamatot ar joku: “Es esmu vīriešu kārtas Garbo.” Vēlāk Kavets gan rakstīja, ka Velsa iniciatīva skatītājiem ļoti patikusi. Bez tam šovs ar Orsonu Velsu bija tas, kuru noskatījies, sarunai piekritis arī Ingmars Bergmans; iespējams gan, Bergmana piekrišanā savu lomu nospēlēja arī viņa vēlme parādīt, kurš ir pirmais vecis pasaules kinematogrāfā. Bergmans Kaveta šovā vislabprātāk, jūtams, runā par kino, turpretī Velsa eskapādes sniedzas daudz tālāk par kino un sievietēm; īpaši viņam patīk stāstīt par vēsturi un atminēties dažādus gadījumus. Piemēram, par to, kā Venēcijā viens bagāts krievs, ieraudzījis, ka Čērčils Velsu pasveicina, sācis šaubīties, vai dot naudu Velsa filmai, bet, kad Čērčils uzzinājis, ka krievam tas nepaticis, viņš nākamajā dienā piegājis pie Velsa un viņa priekšā nepārprotami paklanījies (Velss nodemonstrē). Filmai krievs naudu, protams, neesot iedevis.

Diks pats stāsta, ka jau skolas gados bijis traks uz TV komiķu šovu skatīšanos un nereti no smiekliem vārtījies uz brūna ādas dīvāniņa strauji popularitāti iekarojošā televizora kastes priekšā. Vēlāk dažus no dievinātajiem komiķiem Dikam būs laime intervēt pašam savā šovā, gandrīz vai mokoties pārmetumos, ka par to vēl viņam maksā naudu. Ar Graučo Marksu, vienu no brāļiem Marksiem (vienam no viņiem, starp citu, māte balinājusi matus, lai viņš tik ļoti neizskatītos pēc ebreja), Diks kļūs labi draugi.

Tēls, izskats, valoda, humora izjūta, sakarīguma līmenis vai inteliģence tādā vai citādā kombinācijā varētu būt kritēriji, kam, šķiet, vajadzētu atbilst labam šova vadītājam. Taču, protams, nepieciešams vēl kaut kas, ko, skatoties uz Diku Kavetu, nemaz nav tik viegli noteikt, taču tā klātbūtne ir jaušama.

“Tikai paskatieties uz tipiskiem midvesterneriem: es, Marlons Brando, Orsons Velss, T.S. Eliots,” savā grāmatā joko Diks, stāstot par dzīves sākumu Nebraskā. Vai varbūt nejoko? Kāda aktrise Dikam tā arī pateikusi: “Es tevi ienīstu, jo tev bija laimīga bērnība.” Arī Bergmans, pirms ierasti ķerties klāt savai traumatiskajai bērnībai, izbrīnīts jautā Dikam: “Un jums, vai tad jums tā bija laimīga?” Diks mēģina taisnoties, ka, iespējams, viņš daudz ko ir aizmirsis, taču daudzviet citur viņš raksta un stāsta par saviem piedzīvojumiem ar aizrautību, kas liecina par Haklberija Fina stilā pavadītiem brīnišķīgiem bērnības gadiem. Viņš bijis traks uz dažādiem pirotehnikas eksperimentiem, kas reiz sekmīgi novedis pie tā, ka skolai izbiruši visi logi; viņš agri sācis pelnīt naudu ar burvju trikiem (slavenais burvju triku meistars Tonijs Slaidīni vēlāk parādīsies arī viņa šovā), vienlaikus mācībās spējis būt starp pirmajiem, lai arī pēc auguma – viens no pēdējiem. Diks arī uzvarējis štata sacensībās vingrojumos uz buka – tā, šķiet, to rīku sauc –, un aizraušanās ar šo visai specifisko sporta veidu vēlāk izrādījās izšķiroša, studējot Jeilā, kur to nepiedāvāja; citām disciplīnām Diks bija par īsu, tāpēc nokļuva dramatiskajā studijā, tātad tuvāk aktieriem, tātad – slavenībām.
– Vai jūs mani atceraties kā aktieri tajā senajā Jeilā iestudētajā vasaras izrādē? – pēc daudziem gadiem viņš savā šovā kautrīgi vaicās aktrisei Katrīnai Hepbernai, kura, tobrīd jau būdama zvaigzne, studentu izrādē nospēlēja nelielu lomiņu.

– Man ir teikuši, ka vajadzētu, – atbild Hepberna.

Ja dzīve iegriežas tā, ka gadiem ilgi tevi vairākas dienas nedēļā redz miljoniem televīzijas skatītāju, iespējams, izskats iegūst kādu nozīmi.

Taču Kaveta izskatā nekā tāda sevišķa nav: ja viņa pareizie, taču ne īpaši interesantie vaibsti būtu jāraksturo ar pāris vārdiem, varētu teikt, ka viņš izskatās simpātiski neitrāls. Jā, un uzticams – tieši tāds, uz kura fona var izcelties citi.

Diks pats ātri saprata, ka atšķirībā no Vudija Allena viņš savu izskatu jokos izmantot nevarēs, tāpēc vismaz sākotnējos “skečos” Kavets izspēlē “Nebraskas jenkija jeilista Ņujorkā” tēlu. Ironisks Kavets ir arī attiecībā uz savu augumu. Kādā no šoviem attiecīgas mūzikas pavadībā raidījuma telpas dziļumā parādās divi silueti: mazais, smalkais Diks un milzonīgais, pašpietiekamais Hičkoks, viņi dodas viens otram pretī, pagriežas, ieslēdzas gaismas, un sajūsminātā publika ierauga šova vadītāju un viņa brīnišķīgo viesi. Jāpiebilst, ka Dika mazais augums īpaši izceļas attiecībā pret viņa balsi (vai varbūt otrādi) – tā ir ļoti zema un dobja; tā liek uzreiz pret viņu pagriezties, lai noskaidrotu, kas tās par dzīlēm, no kurām tā nākusi. Dika draugs un studiju biedrs Kristofers Porterfīlds grāmatā par Diku (tās pamatā ir abu saruna) par šo kombināciju izsakās visai diplomātiski: “Izskatās kā pusaudzis, izklausās kā padzīvojis traģiskais aktieris,” bet Diks par sevi saka: “Mans īsums un ārkārtīgi dziļā balss padarīja mani par ērmotu rūķi, kas neietilpa nevienā zināmajā kategorijā.”

Kavets arī uzskata, ka tieši balss radījusi iespaidu par viņu kā par nopietnu, inteliģentu un ieinteresētu personu, it kā netieši norādot, cik tas var būt maldinoši. Man gan šķiet, ka Dikam drīzāk vienkārši bija apnikusi tam pielīmētā “inteliģenta” birka. Ja man būtu jānosauc īpašība, kas man Kavetā patīk vislabāk, tad tā būtu tieši šī: viņš, jūtams, ir zinošs, daudz lasījis (vai nav jauki uzzināt, ka šovu vadītājs reiz ieslēdzies dzīvoklī un negājis laukā, kamēr nebija izlasījis visu Henriju Džeimsu?), un vienlaikus viņā ir pievilcīga kautrība – lai arī varētu likties, ka nekaunība šovam piederētos labāk.

“Vai es drīkstu nomazgāt jūsu bumbas, kungs?” Dikam simtiem reižu nācies jautāt savā dobjajā balsī golferiem, kad viņš piepelnījies par spēlētāju palīgu. Un – izklausās pēc klišejas, vai ne? – Diks ātri vien sapratis, ka vēlas izrauties no pāķīgās Linkolnas Nebraskā un doties uz glamūro Ņujorku. Patiesi, blakus simpātiskumam viņā ir arī kas derdzīgs: varbūt tas ir pārmērīgais pareizums, bet varbūt – aiz naivi zilajām acīm jaušamā stingā godkārība.

Tīšām vai netīšām, bet Marlonam Brando, viesojoties Dika šovā, izdevās atklāt raidījuma vadītāja vājās vietas; tiesa, vienlaikus Brando spilgti nodemonstrēja arī savējās. Skatoties Brando 1973. gada šovā, nodomāju, ka patiešām – ar intelektuāļu lomām Brando nav izcēlies. Diks savā grāmatā tā arī pasaka: “Piedodiet par klišeju, bet būt ar Brando divatā mazā istabā ir kā atrasties krātiņā kopā ar lielu dzīvnieku.”

Uz raidījumu stārs ir ieradies, tā sakot, casual: džinsa jakā, ap kaklu apsiets lakatiņš, mati izskatās netīri; iespējams, tā viņš demonstrē savu “es te tā garāmejot” attieksmi, lai gan pirms šova viņi ar Diku pa telefonu bija runājuši sešas stundas. Raidījuma sākumā Brando ironiski skatās uz Diku, izmetot tādas frāzes kā “jums taču jāpārdod raidījums, vai ne?”, “jūs noteikti domājat, ko lai tagad pajautā, kad jātaisa pauze?” u.tml. Labi, var piekrist, ka Kaveta izmisīgais jautājums “Vai jums patika filma “Krusttēvs”?” nav visai izdevies, taču Brando pat nemēģina atbildēt, tikai attrauc: “Man negribas runāt par filmām. Mums ir tik maz laika parunāt par indiāņu jautājumu.” Skaidrs, Brando ir atnācis uz raidījumu ar savu mesidžu un, kā pierāda arī vairāki citi raidījumi – piemēram, ar Džonu Lenonu un Joko Ono, kuri raidījuma laiku pavadīja, atmaskojot ASV, – kur ir mesidžs, tur nevar būt sarunas. Brando šovā drīz vien ierodas arī trīs indiāņu cilšu pārstāvji tradicionālajos tērpos, viņi visi sāk skatīties dokumentālu filmu par indiāņiem, un no jautrā, ironiskā vadītāja Dika vairs nav ne vēsts.

Uzstājības trūkumu gan Kavetam var pārmest vismazāk, zinot, cik neatlaidīgi viņš virzījies uz panākumu sasniegšanu izklaides industrijā. “Kam tev vajadzīga Jeila?” brīnījušies Dika kursabiedri, kuri visi bija izvēlējušies jurista, politiķa vai – sliktākajā gadījumā – uzņēmēja karjeru. Savukārt Diks Jeilā aizrāvās ar literatūru, teātra spēlēšanu un dzīvi vispār, cenšoties izvairīties no “aktuālajiem jautājumiem”. Kad 1957. gadā pie Dika un viņa drauga galdiņa piesēdies kāds profesors, jautājot, kā tikko palaistais krievu Sputņiks ietekmējis viņu dzīvi, abu draugu acīs esot bijis pilnīgs tukšums.

Kaut kas ļoti atbruņojošs ir Kaveta spējā atzīties, ka viņš jau kopš bērnības izjutis neizskaidrojamu vājību pret slavu un šovbiznesa cilvēkiem un pirmās izdevības brīdī mēģinājis ar viņiem iepazīties, pat ejot klāt ar banālo uzrunu: “Man ļoti patika jūsu jaunākā filma.” Slavenību tuvumā Diku pārņēmusi satraucošā sajūta, ka tūlīt, tūlīt viņa dzīvē kaut kas notiks. Diks lieliski pārzinājis slavenības un viņu dzīves faktus; ar viņu nekad nevarēja notikt nekas tāds, kā bija gadījies Ričardam Bērtonam.

Kādā pasākumā Bērtons kā jauns aktieris apsēdies blakus kādai ļoti pievilcīgai, gados vecākai aktrisei. Viņi sākuši runāties, un kādā brīdī Bērtons uzsitis pa pievilcīgās aktrises celīti. Celītis, kā izrādījies, piederējis Grētai Garbo.

– Kā jūs varējāt viņu nepazīt? Kur jūs bijāt audzis? – šovā šausminās Diks.

– Ogļraktuvēs, – nopietni paskaidro Elizabetes Teilores un miljoniem citu sieviešu siržu lauzējs Bērtons, kas, kā izrādās, arī ir taisnība.

Sarunu šovs ar Bērtonu (1980. gadā) ir viens no tiem Dika raidījumiem, kurus var dēvēt par īstu sarunu. Bērtons runā daudz, taču Diks arī klausās; aktiera stāstos ir daudz detaļu, taču nav lielības; fakti, epizodes un frāzes ir savstarpēji saistītas, taču neizriet cita no citas. Var tikai piekrist Dika raidījuma sākumā teiktajam: “Man prieks, ka Bērtons noveco kopā ar mums šeit šovakar.”

Dika Kaveta 70. gadu sarunu šovu brūnganās estētikas neatņemama sastāvdaļa ir viesu cigarešu vai cigāru dūmi un dažkārt arī alkohols, tiesa, uzņemts vēl pirms raidījuma. Dažus viesus, Diks savā grāmatā atzīstas, viņš neesot uz šovu aicinājis, jo jau iepriekš bijis labi zināms, ka skaidrā viņi neatnāks. Sarunām dzīvē alkohols visnotaļ mēdz palīdzēt, bet sarunu šovam, kā tiek uzskatīts, tas par labu nenāk. Tomēr vismaz vienam šova viesim izdevās Diku pārsteigt nesagatavotu.

Kādā 1971. gadā Kaveta šovā piedalījās trīs ievērojami literāti: Gors Vidāls, Normans Meilers un Džaneta Flanera. Visiem trim viesiem ir laba valoda, viņi visi varētu būt asprātīgi, taču, kā Diks vēlāk stāsta, Meilers jau no paša sākuma “bija tik negants, tik... laikam gan – “piedzēries” būs visprecīzākais vārds”.

Meilers kādā brīdī tik ļoti saīgst par Vidāla sacīto saistībā ar Meilera jauno grāmatu, ka viņa draudīgā pieliekšanās liek sarauties pat elegantajai Flaneras kundzei.

Meilers:
– Es nevienu šeit neaiztikšu, jo visi ir mazāki.

Diks:
– Kādā nozīmē?
– Intelektuāli mazāki.

Šajā brīdī mazais Diks mazliet pavirzās sāņus, piedāvājot “Meilera milzīgajam intelektam divus krēslus”. Tālāk seko dialogs, kuru Kavets atceras vēl joprojām.

Meilers (indīgi):
– Kāpēc jums nepaskatīties savā lapelē un neuzdot nākamo jautājumu?

Diks (pieklājīgi):
– Un kāpēc lai jūs to nesatītu piecos dažādos veidos un neiebāztu tur, kur nespīd mēness? (Citos nostāstos vārda “mēness” vietā figurē arī cits vārds, bet Diks vienmēr uzsver, ka viņš teicis tieši “mēness”.)

Meilers (nikni, reaģējot uz publikas sajūsmu par Kaveta izteikto priekšlikumu):
– Jūs visi esat pilnīgi idioti vai es?

Zāle (pārliecinoši):
– Jūs!Meilers vēlāk rakstīja (savā grāmatā par pieredzi televīzijā viņš pusi atmiņu grāmatas teksta veltījis šim vienam šovam), ka jau raidījuma laikā apsolījis sev nekad vairs pirms šoviem nedzert. Šis raidījums kļuvis par vienu no skatītākajiem, kas varētu nozīmēt, ka sarunu šovā reizēm pietiek arī tikai ar šovu. Jāatzīst, man arī patika, kā Kavets nenobijās no baisā Meilera. Starp citu, pats Kavets esot piedzēries tikai vienu reizi dzīvē, toties kopā ar Dženisu Džoplinu (vairākkārt ciemojusies raidījumā) uzpīpējis zālīti. Dzeršanas tēmai raidījuma viesi pieskaras vairākkārt: vairākas minūtes gan par sava tēva, gan par savu alkoholismu atklāti un mazliet skumji stāsta Ričards Bērtons, bet Katrīna Hepberna paziņo, ka pilnīgi skaidrā jūtoties vienkārši lieliski.

Dīvaini – izrādās, jautājumu interesantums nepavisam negarantē, ka arī atbilde būs interesanta; tieši otrādi – brīžam tieši triviāliem jautājumiem seko aizraujošs stāsts vai dzirkstoša asprātība. Vudijs Allens ir viens no Dika Kaveta jaunības dienu stand-up komēdijas elkiem, cīņu biedriem (abi kopā ir uzstājušies) un draugiem. Viņu gvelzīgā saruna šovā izskatās tāda, kāda tā – un tas Dika radījumā notiek reti – varētu būt arī “dzīvē”. Dika jautājums: “Vai tu kādreiz esi sakāvies?” man nepavisam neliekas spožs, taču Vudijs tūlīt pat izstāsta, kā reiz viņam deguns saplacināts tā, ka viņš izskatījies pēc Marlona Brando un varējis bez aizķeršanās uzvilkt naktskreklu, bet tad ārsts degunu salabojis, un tagad tas ir tāds, kāds nu ir (semītisks mājiens). Abi smejas.

– Vai esat uz ekrāna skūpstījusi kādu pretekli? – Diks jautā brīnišķīgi asprātīgajai aktrisei Betai Deivisai, kura uzreiz izstāsta, kā viņai, jaunai un nevainīgai meitenei, teātrī vajadzējis izturēt skūpstīšanās testu ar kādiem 15 vīriešiem.
– Tāds darbs, – viņa komentē.
– Jūs skūpstījāties par naudu, – secina Diks.

Betai Deivisai Diks Kavets arī uzdod jautājumu, kas tiek pieminēts kā viens no skandalozākajiem un negaidītākajiem Kaveta šova vēsturē.

– Kā jūs zaudējāt nevainību, Betij? – izsper Diks, kaunīgi slēpjoties piezīmju lapās.
– Es tev tūliņ izstāstīšu! – gandrīz vai piedraud Deivisa, kura bija slavena ar savu šerpumu. Aktrise pavēsta, ka nevainību zaudējusi tikai 26 gadu vecumā pirmajā kāzu naktī, un piebilst:
– Ja jūs atnāktu pie manis un es jums izstāstītu par šo savu kāzu nakti, jūs būtu uz grīdas! Nē, es nedomāju TO! Es domāju – uz grīdas no smiekliem! No smiekliem!

Diks Kavets sarunu šova raidījumus vadījis dažādos televīzijas tīklos un dažādos formātos vēl 90. gados, taču ABC tīkla 1968.–1974. gada šovi ir tie, kas ierakstījuši Kaveta vārdu sarunu šovu vēsturē. Iespējams, tas saistīts ar sarunu šovu popularitātes bumu vispār, bet varbūt arī ar tobrīd Amerikā uzplaukušo tā saucamo “jauno žurnālistiku”, kad žurnālos parādās teksti, kuros būtiska loma ir pašam rakstītājam, kurš līdz ar saviem sarunbiedriem pats kļūst par apraksta varoni. 60. gadu sākumā pamazām zūd stand-up komēdijas klubu popularitāte, ko Diks izjūt arī uz savas ādas – gan publika, gan viņš pats pievēršas televīzijai, bet klubi paliek dejām un iedzeršanai.

Diks, nu jau vīrietis gados, šovus vairs nevada, taču pirms kāda laika apmēram divus gadus Kavets The New York Times rakstīja savu sleju: par politiku (tolaik notika ASV iebrukums Irākā), par aizejošiem laikabiedriem, par jaunību, bet visvairāk – par valodu.

Tieši rakstītā tekstā vislabāk atklājas tas, kas, manuprāt, ir viens no galvenajiem Dika pievilcības elementiem: viņa labā, uzmanīgā, taču ne stīvā valoda. Abi viņa vecāki bija angļu valodas skolotāji, mājās visi daudz lasīja, un valoda bija ne vien līdzeklis sarunai, bet bieži vien kļuva arī par sarunas priekšmetu. Viena Dika vecmamma bija vāciete, tādēļ Diks iemācījās vāciski. Viņš apguva arī franču valodu, ko varēja tik jauki izrādīt sarunā ar Alēnu Delonu – tūliņ pēc tam, kad abi izspēlējuši lingvistisku joku angliski. Uz Dika jautājumu “Vai jūs kādreiz dzīvē esat cīnījies par sievieti (over a woman)?” Alēns valšķīgi pārjautāja: “Ko jūs domājat, teikdams “pār sievieti”?

Jau skolas gados Diks mēdzis viszinīgi aizrādīt skolotājiem par valodas nepareizu lietojumu, bet vēlāk bijis pilnīgi pārņemts ar anagrammu veidošanu un vārdu spēlēm. Savās slejās Diks pastāvīgi pievērsa uzmanību tipiskām valodas kļūdām, klišejām un nevērībai pret valodu. No prezidenta Buša nespējas pareizi izrunāt vārdu “nuclear” viņš izdarīja tālejošus secinājumus par Buša nespēju domāt, norādot, ka tādā garā pavisam vienkārši var sajaukt arī Irāku ar Irānu.

Joka dzīvība tiešām pastāv valodā, un par to vislabāk var pārliecināties sarunā ar šova viesiem, kam angļu valoda nav dzimtā; tiesa, visticamāk, tieši šī iemesla dēļ ārzemnieku nemaz nav bijis tik daudz. Tomēr visvairāk mani pārsteidz raidījums ar Ingmaru Bergmanu, kurš, kā izrādās, angliski runājis visai labi. Liekas, ka tūlīt būs tikai un vienīgi stāsti par “nāvi–vientulību–smago bērnību”, taču zviedru režisors izpaužas kā jauks, patīkams vīrietis ar labu humora izjūtu, turklāt raidījuma vidū vēl telpā iepeld arī brīnumdaiļā Bibi Andersone.

Diks:
– Ko jūs sevī gribētu mainīt?

Bibi:
– Visu.

Skaidrs, ka Bergmana angļu valoda nav perfekta, taču viņam ir stāsti un viņā jūtama kaislība: lūk, tie arī ir īstie nosacījumi, lai šovā izdotos saruna. Bergmans smalki, bet draudzīgi norāda Dikam, ka Zviedrijā nav “stāru”, bet ir aktieri, un ka režisoram galvenais ir brīvība. “Nevis nauda – kā pie jums, Amerikā,” pie sevis pabeidz skatītājs. Un Bergmans nemaz, nemaz nesadusmojas, kad Bibi apgāž to, ko viņš pirms brīža stāstījis par savu pieredzi pie psihoanalītiķa. Bergmans apgalvo, ka trešajā vizītē dakteris secinājis, ka viņam vairs nevajagot nākt, jo viņš esot ārkārtīgi veselīgs. Bibi atļaujas piebilst, ka viņa gan atceroties ārstu sakām: “Jums ir ārkārtīgi daudz neirožu.”

Tomēr reizēm Dika Kaveta spēja “tikai klausīties” šķiet pārspīlēta. Lai kā man arī patiktu Žana Lika Godāra (viņa angļu valoda vietām skan tikpat skaisti kā franču) izteikums, ka sievietes ir dabīgākas un sievietēm ir labākas idejas, Diks tā arī nelūdz Godāru teikto paskaidrot. Bieži vien liekas, ka, raidījuma vadītājam esot nevērīgam, saruna izplīv kā tādi skaisti, nekur nepiesieti diedziņi. Tiesa, Godārs turpat arī pasaka: “Intervija ir kaut kas problemātisks, jo tajā jāizvairās no klusuma.” Viņš arī uzskata, ka filmas ir saistītas ar patiesību, bet televīzija – nav.

Godāram noteikti piekristu arī aktieri Džons Kasavetīss, Bens Gazara un Pīters Folks. Dika Kaveta šovā viņi parādās 1970. gadā – laikā, kad gandrīz pabeiguši Kasavetīsa filmu “Vīri”. Visi trīs ir skaisti, talantīgi un nevaldāmi. Raidījums ir tikko sācies, un Diks piesaka pirmo reklāmas pauzi, kad Kasavetīss nogāžas uz grīdas. Diks ir manāmi satraucies (pāris gadu iepriekš viņa raidījumā ar sirdstrieku nomira veselības žurnāla izdevējs). Vēlāk kāju līdz celim atsedz Folks, tad kāju atsedz arī Gazara (Folks pa to laiku bikses staru ir atkal nolaidis). Raidījuma 12. minūtē uz Dika Kaveta jautājumu kaut ko cenšas pateikt Kasavetīss:

– Patiesībā tā ir ļoti laba filma, mēs to uzņēmām divus gadus un vēl neesam pabeiguši. Bet ir garlaicīgi runāt par filmu. Es tikai varu pateikt, ka tā ir ļoti nopietna filma par nāvi.

Pēc brīža visi trīs raidījuma viesi jau smieklos vāļājas pa zemi. Iesākumā Kavets mēģina smaidīt un pat smieties, cenšas uzdot vēl pa kādam jautājumam, taču drīz vien zaudē jebkādu kontroli pār notiekošo. Vēl pēc brīža Kavets vienkārši pamet studiju. Drīz gan viņš atgriežas, taču Dika bezspēcība pēkšņi liek mums apjaust savējo attiecībā pret Kasavetīsa filmā uzdoto jautājumu, ko darīt ar drauga nāvi.

– Ko jaunu, uzņemot šo filmu, jūs uzzinājāt par sevi? – atkal mēģina Diks.
– Es uzzināju, ka esmu dzīvāks, nekā biju domājis.
Kad Folks jau ir gandrīz padevies un tūlīt, tūlīt, liekas, patiešām sāks izvērsti atbildēt uz Dika jautājumiem, Kasavetīss paziņo:
– Tā ir laba filma, bet nerunāsim par to!

Kaveta humora izjūta un viņa skaidrā sapratne par to, cik absurds ir tāds sarunu šovs – jo par svarīgo jāpaklusē, bet stulbības runāt nav vērts –, ietverta viņa nākamajā jautājumā:

– Džeki, vai jums ir kādi hobiji?

Dika Kaveta raidījumā ar Ingmaru Bergmanu un Bibi Andersoni ētera laika beigās visi trīs pieceļas un draudzīgi paspiež cits citam roku. Tad studijā nodziest gaisma, un viņi atkal apsēžas, lai turpinātu sarunu. Vai sāktu.