Irlavas kolekcija

Atsaucoties piedāvājumam uzrakstīt par kolekcionāriem, kuri krājuši mākslu padomju gados, vispirms mēģināju atrast cilvēkus, kuri pārliecinātu kolekcionārus vai viņu ģimenes locekļus tikties ar mani sarunai. Viņu piesardzība ir saprotama, jo bez lūgtiem viesiem šiem cilvēkiem nācies saskarties arī ar nelūgtiem, bet zudušie darbi neuzkrītoši, ievērojot Latvijas likumdošanā noteikto noilguma termiņu, kādā restauratoru darbnīcā tiek atkal sagatavoti dienas gaismai un pārdoti. Gadījumos, kad jaunajam īpašniekam darba vēsture kļūst par morālu apgrūtinājumu, uzvirmo pretenzijas pret pārdevēju, bet abas puses kaut kā vienojas un šādas lietas norimst. Šie darbi ir Latvijā, un to vērtība ir šeit. Domāju, ka daļai mākslas darbu īpašnieku ar sirdsmieru viss kārtībā, jo viņi jūtas samaksājuši un tīkama ir īpašā sajūta, ka glezna pieder tikai viņam. Cits jautājums ir par zudušo darbu glabātāju un pārdevēju. Šeit piesardzība bijusi vēl lielāka, un mani meklējumi beidzās, pat īsti nesākušies, jo gleznu nākamajiem īpašniekiem nav vēlēšanās un intereses par to runāt.

Atradums bija Sūzenas M. Pīrsas pētījums “Par kolekcionēšanu” – 400 lappuses par kolekcionēšanas tradīcijām Eiropā. Pīrsa raksta, ka par patiesi godājamu un īstu ir dēvējama kolekcija, kas tapusi gadu gaitā, iegūstot pa vienam priekšmetam vai priekšmetu grupai, un jauni ieguvumi notiek ar lieliem pārtraukumiem.  tri tapušās neesot īstas kolekcijas. Prestižs tiek minēts kā viens no galvenajiem kolekcionēšanas dzinuļiem pēdējos piecus gadsimtus, jo kolekcijas tiek veidotas, lai atstātu iespaidu uz apkārtējiem. Daudziem kolekcionāriem ir izstrādāti ieradumi, saskaņā ar kuriem vakaros vai nedēļas nogalēs noteikts laiks tiek pavadīts, darbojoties ar savāktajiem priekšmetiem, tur valda muzeja un džentlmeņu kluba gaisotne, mākslinieks ir personīgs kolekcionāra draugs. Nesteidzīgi lasot grāmatu, nonācu pie domas par Krišjāņa Katlapa izveidoto Irlavas mākslas kolekciju, kas neapšaubāmi ir īsta un godājama, kaut arī pilnībā neatbilst minētajam cienījamas kolekcijas definējumam.

Krišjānis Katlaps, Irlavas slimnīcas ķirurgs, ne tikai iegādājās gleznas, bet arī rīkoja izstādes un izveidoja Irlavas mākslas muzeju, darbus iegūstot apmaiņā pret pārtikas produktiem, un šajā procesā iesaistot ne tikai turīgos pagasta saimniekus, bet arī slimnīcas darbiniekus. Irlavas kolekcija tika izveidota 1942. un 1943. gadā un būtiski vairs netika papildināta. 1945. gada beigās Irlavas muzeju pievienoja Tukuma muzejam kā filiāli, bet 1948. gadā pēc Krišjāņa Katlapa aresta un izsūtīšanas Irlavas mākslas kolekciju iepludināja Tukuma muzeja krājumā, iekļaujot tajā arī ārsta privātkolekcijas darbus.

Ejot pa šoseju divus kilometrus uz Tukuma pusi, pirms Smārdes kapiem joprojām ir autobusa pietura “Katlapi” un piekalnē divstāvu koka māja, kurā 1892. gadā 1. oktobrī dzimis Krišjānis Katlaps. Manas bērnības vasaras pagāja Smārdē pie vecvecākiem, un uz Katlapiem pie Ķeirānietes 70. gados tiku sūtīta pēc piena, kas tika dzesēts pagrabā zem dzīvojamās mājas. Plaša bija plēsto laukakmeņu kūts, no sāniem pa uzbrauktuvi vasaras otrā pusē tika savests siens. Katlapi tur vairs nedzīvoja, kolhozs tajā bija izmitinājis vairākas ģimenes, un pie sienām bija piekārti tikai pulksteņi un kalendāri.

Darbus, kas nākuši no Irlavas kolekcijas, iespējams apskatīt izdevniecības Neputns 2005. gadā izdotajā Tukuma muzeja glezniecības kolekcijas katalogā. Savukārt Kārļa Neiļa atmiņās par laikabiedriem un Mākslas akadēmiju “Tie trakie gleznotāju gadi” nonācu uz pēdām gleznotājam Jurģim Skulmem, kurš pa vasaru Irlavā strādājis pie Katlapa par izpalīgu. Saruna ar Jurģi Skulmi un viņa publikācijas Daugavas Vanagu Mēnešrakstā sniedza galveno informāciju par Irlavas kolekcijas iegādes gaitu. Jurģis Skulme ir sekojis līdzi kolekcijas liktenim arī tad, kad tā tika iekļauta Tukuma muzeja krājumā, un 1987. gadā muzejā sarīkoja Irlavas kolekcijas izstādi un izdeva katalogu.

Tālākie meklējumi bija Latvijas Valsts vēstures arhīvā, kur lietā Nr. 627 glabājas sarakste un pārskata ziņojumi no 1945. līdz 1948. gadam, kad Irlavas kolekcija ir Tukuma muzeja filiāle. No šejienes vēl viens pavediens aizveda uz Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvu, kurā 1946. gada kinožurnālā Padomju Latvija Republikas ārstu 2. kongresā dalībnieku vidū redzams ārsts Krišjānis Katlaps. Otrs sižets ir par izstādes atklāšanu Irlavā 1942. gadā. Marta beigās atkārtoju gleznu un honorāru ceļu no Rīgas uz Irlavu, iepriekš sarunājot tikšanos ar Irlavas Sarkanā Krusta slimnīcas galveno ārsti Valentiju Emburi, bijušo sanitāri Frīdu Siliņu un virtuves saimnieci Ēriku Siliņu, kuras pēc kara sāka strādāt daktera Katlapa vadītajā slimnīcā, un tā palika arī viņu vienīgā darba vieta.

Uzbraucot pa vecu koku aleju Slimnīckalnā, ceļš ved gar veco doktorāta ēku, kura ārēji daudz nav mainījusies kopš 1850. gada, kad vācu muižnieki šo ēku un slimnīcu uzcēla nabagiem. Doktorāta ēkā vienmēr dzīvojuši ārsti un vienmēr tur darbojusies slimnīcas virtuve, arī tagad, vienīgi pirmajā stāvā, daktera dzīvokļa telpās atrodas pansija, un istabas ir sadalītas atsevišķos dzīvokļos. No 1923. līdz 1948. gadam slimnīcu vadīja un doktorāta telpās dzīvoja Krišjānis Katlaps ar ģimeni. Daktera dzīvoklis pirmajā stāvā aizņēma piecas istabas. Mēbeles nebija īpaši izsmalcinātas, bet lietošanai ērtas, labu amatnieku darinātas. Kabinets šķita visomulīgākā telpa. Ērtos klubkrēslos varēja kavēties lasīšanā vai klausīties VEF radio ar Eiropas kartē atmirdzošām raidstacijām. Bieži klausījās aizliegto Londonas BBC. Dzīvokļa lielākajā istabā – zālē – stāvēja melns pianīno, bet pašu ļaudis to maz spēlēja. Kad sabrauca viesi, tad gan atradās gan spēlētāji, gan dziedātāji. Vienā no istabām aiz aizslietņa bieži bija dzirdamas klusas runas, tur mitinājās sievasmāte Anna Zariņa, kas mazmeitiņai Astrīdai lasīja pasakas. Pa reizei no aizslietņa pacēlās dūmu strūkliņa. Vecāmāte pīpēja nevis kādus nieka papirosus, bet pīpi. Tas, viņasprāt, bija līdzeklis pret zobu sāpēm.

Ar sievu Lūciju Krišjānis Katlaps iepazinās studiju gados Kijevā, kur viņš no 1914. līdz 1919. gadam studēja medicīnu un strādāja par pulka ārstu Kamenkas kara apgabala medicīnas pārvaldē. Lūcija mācījās par vēstures skolotāju, kaut šo darbu nekad nestrādāja.

Latvijā Krišjānis Katlaps atgriezās 1922. gadā, gadu vēlāk ieguva ārsta tiesības un līdz 1948. gadam bija Irlavas-Grenču slimnīcas galvenais ārsts, kā arī vietējo mazpulku un aizsargu nodaļas oficiālais ārsts. Līdz 1936. gadam slimnieku gultasvietas bijušas vienstāva ēkā zem viena jumta ar zirgu staļļiem, jo ārsts līdz slimniekam tolaik varēja nokļūt tikai ar zirgu. 1936. gadā slimnīcas ēkas modernizācijā ielikts visvairāk darba un līdzekļu, Irlavas namdaris Jānis Andreisons slimnīcas namu pārbūvēja un paplašināja uz zirgu staļļu rēķina, kur iekārtoja operāciju zāli, bet jaunuzceltajā otrajā stāvā slimnieku ērtībām izbūvēja verandu. Jau pirmās Latvijas brīvvalsts gados Irlavas slimnīca bija apgādāta arī ar modernu medicīnas aparatūru. Slimnīcā bija 120 gultasvietas – ķirurģija, dzemdniecība, ginekoloģija, bērnu nodaļa, tika veiktas nopietnas operācijas. Parasti slimnīcā strādāja ap 20-25 cilvēki un nevis pāris, bet 20 un 30 gadus.

Pa labi ir paviljons, to uzcēla tajā pašā gadā, kad notika slimnīcas pārbūve, un zem tā atrodas ledus pagrabs. Katlapa laikā no Abavas ar zirgu veda ledu, un pagrabā glabāja gaļu. Slimnīcai vienmēr esot bijis zirgs – līdz pat 80. gadiem. Pāri upei bija slimnīcas saimniecība, kur audzēja cūkas un visu pārējo, kā jau saimniecībā. Bija arī siltumnīcas. Oranžērijā audzēja papriku, kuru uzgrieza uz maizes smagākajiem slimniekiem. Iekšpagalmā 1936. gadā tika izveidota strūklaka. Ūdens toreiz nāca nevis no dziļurbuma, bet no Abavas avotiņa, tīrs, bez dzelzs. Vasarā, kad ap strūklaku saplaukst jasmīni, smaržo viss pagalms.

Jau no 30. gadiem dakteris Katlaps bija iesaistījies gandrīz visos svarīgākajos Irlavas sabiedriskās dzīves notikumos, bija atbildīgs par Irlavas kultūras biedrību Stars, teātru, koru, mākslinieku un mūziķu viesošanos. 1939. gada februārī Rīgas Mākslas muzejā uz Francijas modernās mākslas izstādi viņš bija atvedis savus darbiniekus un nejauši saticis bijušo skolasbiedru no Dubultu ģimnāzijas laikiem – mākslinieku Ugu Skulmi, kurš bija interesants stāstītājs, un viņi kopā apskatījuši izstādi. Šī satikšanās raisījusi tālākas domas, un jau 1940. gada sākumā Irlavā daktera viesistabā (zālē) notika Rīgas mākslinieku un dažu Tukuma gleznotāju izstāde. Interese par notikumu bija liela, kaut izstāde bija tikai vienu dienu, bet vairums gleznu turpat Irlavā arī tika nopirktas.

1942. gadā sākās kolekcijas veidošana. Sākumā Katlapa konsultanti mākslas jautājumos bija gleznotāji Uga Skulme un Jānis Liepiņš, bet drīz jau viņš darbojās pats, jo bija labs runātājs un nereti pārliecināja māksliniekus šķirties arī no darbiem, kurus tie lāgā negribēja atdot. 1942. gadā Irlavas doktorāta divās zālēs tika sarīkota nākamā Rīgas mākslinieku izstāde, kurā piedalījās 28 autori ar 60 darbiem. Vācu okupācijas laikā mākslas izstāde Irlavā bija neikdienišķs notikums. Darbus izstādīja arī tie latviešu mākslinieki, kuri nebūt nebaudīja okupācijas varas labvēlību – Ģederts Eliass, Jānis Liepiņš, Oto un Uga Skulmes. Šai izstādei nebija kataloga, tādēļ zināms nepilnīgs darbu saraksts, tomēr no recenzijas laikrakstā Tēvija priekšstats gūstams: “... jau sākot ar K. Hūnu, skatītāju iepazīstina J. Kreicberga kolekcija, bet tagadējos māksliniekus labi reprezentē Dr. K. Katlapa, Krastiņa kunga, Lautenbachas jkdzes un Laukgala kundzes krājumi.” Virsmāsa Vera Lautenbaha, rakstnieka un valodnieka Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa attāla radiniece, un vecmāte Austra Laukgale atbalstīja daktera Katlapa aizraušanos ar mākslu. Šī trijotne tolaik noteica slimnīcā valdošo garu un kārtību. Vecmeistaru – Artura Baumaņa, Jaņa Rozentāla, Jāņa Valtera, Pētera Kalves un Jāzepa Grosvalda darbi nāca no Irlavas “Puntuļos” dzīvojošā jurista un sabiedriskā darbinieka Jāņa Kreicberga kolekcijas. Savulaik viņš īpaši rūpējies par talantīgo, bet zaļā pūķa pieveikto, mākslinieku Arturu Baumani. Vēlākos gados šī kultūrvēsturiskā kolekcija izpostīta, dažu darbu liktenis nav zināms, bet jau toreiz pāris gleznas nonāca Irlavas muzeja krājumā. Seko savus darbus izstādei devušo mākslinieku uzskaitījums – V. Tone, Ģ. Eliass, O. un U. Skulmes, K. Neilis, A. Artums, L. Āriņš, J. Liepiņš, P. Upītis, kas jau apliecina izstādes kvalitāti. Arī šī izstāde noritēja sekmīgi, jau pirmajā dienā bija 300 apmeklētāju un pirkšanai tika aizrunāti gandrīz visi darbi. Ieejas maksa bija naudas ziedojums pēc paša ieskatiem, ar piezīmi, ka iegūtie līdzekļi tiks izlietoti topošajam muzejam. Dakteris Katlaps ziedojumu sarakstā parakstījies pirmais, ierakstot ziedoto summu – 90 reihsmarkas, kas nebija maz. Jelgavas apgabala komisārs brīvkungs Medems, kurš ieradās uz izstādes atklāšanu kopā ar pavadoņiem – Tukuma apriņķa vecāko un Tukuma pilsētas galvu, ziedoja 50 markas.

“Kā jau ievērojamai personai pagastā viņam bija iespējams gleznu iegūšanai piesaistīt arī pagasta turīgākos saimniekus. Viens otrs no tiem izrādīja gaužām mazu interesi par glezniecību un būtu bijis laimīgs, ja ar to vispār mūžā nebūtu bijis jāpinas, tomēr, daktera aicināts, nebija spējīgs atsacīt, jo kas varēja zināt, ka grūtā brīdī tad dakteris, ja ne tīri atteiktos, tad tomēr darītu tikai pusdarbu.”

Juku laiku īstie darījumi notika nevis par naudu, bet apmaiņā pret pārtikas produktiem. Vācu laika pārtikas normas nebija pietiekošas, agri vai vēlu šīs lietas nācās kārtot spekulācijas ceļā, kas, savukārt, bija sodāma nodarbe. Rīgas pievedceļi tika kontrolēti. Ja pieķēra, smagi varēja iekrist ne tikai vedējs. Irlavas “honorāru ceļš” veda caur Tukumu un Sloku. Viens no sekmīgākajiem produktu transportētājiem bija dārznieks Rūdis Blankenfelds, riskējot vest lielākus pārtikas daudzumus, gan ne bez Katlapa pazīšanās un ietekmes vietējā pagasta valdē, kas izdeva apšaubāmas produktu pārvadāšanas atļaujas. Veicot samaksu pa daļām, dārznieks Rūdis Blankenfelds iegādājās Leo Svempa gleznotu ainavu. Svemps bija aizmirsis darbu parakstīt, pircējs par to aizrakstīja un no atbildes vēstules izgrieza parakstu, kuru darbam piesprauda klāt. Kad 1945. gada ziemā, kopjot izsituma tīfa slimniekus, Rūdis pats saslima un mira, gleznu viņš bija novēlējis Irlavas muzejam.

Bija vēl cita iespēja – “honorāru” sadalīt sīkās vienībās un dot līdzi uz Rīgu vairākiem cilvēkiem. Tā tika apmaksāta Jāņa Rikmaņa glezna “Negaiss virs Daugavas”. Mākslinieks bija saaukstējies un uz laiku apmeties pie daktera, bet uz Rīgu viņa mājiniekiem tika sūtītas pārtikas paciņas. Jurģis Skulme atceras, ka mākslinieks licies “pavisam gauss un kluss. Uz jautājumu, vai kaut ko negribētu, vārgi atbildējis – siltu ābolu. Tūdaļ tika izcepts prāvs ābols un uznests gleznotājam. Nē, tas neesot tas, kas vajadzīgs. Viņš, lūk, lūdzis nevis ceptu, bet siltu ābolu. Ko darīt? Labu brīdi pastāvošo nesaprašanos izšķīra dakteris, ābolu ieliekot bikšu kabatā. Pēc desmit minūtēm, pie pautiem sasilis, tas būšot Rikmanim lietojams. Tā arī notika. Gleznotājs atlaba. Pa to laiku sadrumstalotais honorārs pilnībā bija sasniedzi Rīgu.”

No Irlavas uz Rīgu ceļoja miltu, putraimu un zirņu maisi, speķa un sviesta kilogrami, krējuma kannas, olas un citas labas lietas, uz Irlavu – gleznas, grafikas un tēlniecības darbi. Kārlis Neilis atceras, ka “toreiz, pēdējos kara gados, kad pārtikas līdzekļi bija racionēti un skaitījās reta manta, par labu žāvētu cūkas šķiņķa gabalu varēja dabūt pat Rīgas labāko mākslinieku darbus, ja karš vēl būtu ilgi turpinājies, Irlavas muzejs būtu izvērties par lielāko modernās glezniecības krātuvi Latvijā.” Ar gastronomiskiem kārdinājumiem Katlapam izdevās pārvarēt gleznu pārdošanas lietās nocietināto vecmeistara Purvīša sirdi un kolekcijai iegādāties meistara gleznu “Pavasaris”. “Atkārtotās pārrunās ar gleznotāju neko nepanāca. Līdz brīdim, kad darījumā iesaistījās mākslinieka kundze. Viņa rezolūti izšķīra tirdzniecisko pasākumu – daktera piedāvātais honorārs mūs interesē. Glezna būs.”

Braucieniem uz Rīgu izmantoja gauso Ventspils vilcienu, braukšana vilkās no dienas vidus līdz vakaram, ilgi stāvot stacijās. Šim vilcienam nebija pasažieru vagonu, toties vaļējos preču vagonos bez jumta līdzi varēja ņemt mantas, cik var pastiept. Tāpat brauca atpakaļ no Rīgas – visu dienu, līdz Tukumam atļaujas netika prasītas, ja brauca tālāk, tad gan. 

Uz Tukumu darbus ar vilcienu mākslinieki atveda paši, uz Irlavu gleznas nogādāja ar zirdziņu ratos, tie bija kādi 16 kilometri. Tolaik Liepājas fabrika Tosmāre sāka ražot nopietnu lauksaimniecības inventāru, tajā skaitā pneimatiskos riteņus, un Katlapa saimniecībā ratiem bija tādi piepumpējami riteņi, kas gleznu pārvadāšanai bija neatsverami, jo darbi nekā īpaši tolaik nebija sasaiņoti un pajūgs, kas līgani ripoja pa ceļu, audeklus pasargāja no bojājumiem. No Rīgas atvesto darbu pieņemšana un apmaiņa pret honorāru notika pie gleznotāja Kārļa Neiļa, kura darbnīca bija tuvu pie stacijas. Pēteris Upītis pa vasarām dzīvoja Tukumā un bija starpnieks starp grafiķiem Jāni Plēpi, Oļģertu Ābelīti un Aleksandru Junkeru, lai nokārtotu, kā Katlaps teicis, “ietaisītos parādus”. Kad Tukumā tika saņemts balto miltu maiss, tad šie grafiķi atbrauca uz Tukumu, kur arī notika tā dalīšana un svinības, kas ieilga augu nakti, pat līdz rītam. Otrā dienā viņus laimīgus pavadīja uz Rīgas vilcienu.

Saimniecībā 1942. gada vasarā par izpalīgu strādāja arī Katlapa dēls, kurš vēlāk kļuva par ārstu, viņa brālēns un Ugas Skulmes dēls Jurģis. Jāstrādā bija, bet slodze nebija liela. Izpalīgi dzīvoja doktorātā, ģimenē, no rīta brauca uz saimniecību un darīja, ko Katlaps uzskatīja par nepieciešamu. Viens no galvenajiem 1942. gada vasaras darbiem bija “honorāru” nogādāšana uz Tukumu un darbu atvešana uz Irlavu.

Gleznas bija jāierāmē. 1943. gada vasarā Krišjānis Katlaps nolīga Voldemāru Pauzeru – lai dzīvo Irlavā un gatavo Irlavas kolekcijai rāmjus. Pauzers bija liepājnieks un rāmju taisīšanu uzskatīja tikai par peļņas darbu, īstais bija glezniecība. Savulaik Konrāds Ubāns kopā ar Ugu Skulmi bija bijuši Francijā, Ubāns nozīmējis bilžu rāmju griezumu ornamentus un devis Pauzeram tos atkārtot. Sākumā rāmji tika griezti tikai Ubāna darbiem, bet vēlāk gāja plašumā un Pauzers kļuva populārs, viņa rāmjiem bija vērtība. Visiem darbiem rāmjus izgatavot nepaspēja, jo pasūtījumi tajā vasarā nāca arī no Irlavas slimnīcas darbiniekiem. Rāmju sagataves dabūja no blakus esošā Irlavas skolotāju semināra un mazgadīgo noziedznieku kolonijas galdnieka darbnīcas, kurā tika piemeklēts profils pēc Pauzera norādījumiem. Pauzers strādāja uz doktorāta lieveņa. Tika iznests pamatīgs galds, uz tā izrotāšanai paredzētais ietvars, līdzās ne īpaši liels kaltu krājums, koka veseris, pigmenti, vēl kādi sīkumi. Viņš bija draudzīgs vīrs, izbijis cīkstonis, spēcīgām rokām, tās gar sāniem turējās atstatu. Jautāts, kālab rokas nepieguļ sāniem, teicis, ka no pārtrenēšanās, “pārāk cieši muskuļi”. Viņš vēlējās redzēt arī pasūtīto bildi, katram darbam piemeklēja rotājumu, pētīja koptoni, izmantojot nelielu krāsu pigmenta daudzumu un šellaku, ilgi pētīja toņa saskaņu ar darbu.

Tā veidojās pirmais lauku muzejs Latvijā. Krišjānis Katlaps darbus gādāja gan muzejam, gan sev. 1943. gada 10. oktobrī Irlavas-Grenču biedrības namā ar nedēļu ilgu izstādi tika atklāts Irlavas muzejs, kam ar vietējo saimnieku un pašvaldības atbalstu bija iecerēts Abavas krastā, netālu no slimnīcas, uzcelt muzeja ēku ar izstādēm un krātuvei paredzētām telpām. Celtnes metu sagatavoja, bet karalaika apstākļos būvdarbi nebija veicami, kaut laukakmeņi pamatiem tika sagādāti. Pagastam iegādātie darbi palika doktorāta telpās, ārsta ģimenes dzīvoklī, ar piebildi, ka tos iespējams apskatīt jebkurā laikā.

Daktera Katlapa izveidoto muzeju atbraucis apskatīt arī mākslinieks un Tukuma muzeja direktors Leonīds Āriņš, un viņa dienasgrāmatas ierakstā nojaušams profesionāls nemiers: “... lai cik dūšīgi šie pērk, vēl man bīstams tas šo muzejs nav. Par daudz un plašumā tā pirkšana izgājusi, daudz vāju darbu.”

Frontes līnija pietuvojās Tukumam 1944. gada pavasarī vācu varas iestādes lika evakuēt Irlavas slimnīcu uz 17 km attālo Kukšu muižu. Arī gleznas, noņemtas no apakšrāmjiem, sarullētas un pajūgā aizvestas uz Kukšām. Irlavā palika daļa no daktera Katlapa personīgās kolekcijas. Pēc vācu armijas kapitulācijas Irlavā ieradās Latvijas PSR Mākslas lietu pārvaldes pārstāvji un ar 1945. gada 10. maija datumu Krišjānim Katlapam tika izsniegta apliecība, ka viņš ir Irlavas muzeja vadītājs, bet kolekcija ieguva Irlavas mākslas muzeja statusu. No Kukšu muižas gleznas atveda atpakaļ, uzvilka uz apakšrāmjiem un piekāra pie sienām Irlavas doktorāta trīs telpās, kas joprojām bija arī daktera Katlapa dzīvoklis. Jūlijā kolekcija ieguva oficiālu muzeja statusu un četru algotu darbinieku posteņus – arī sekretāru-grāmatvedi Jēkabu Augustu Jāņa dēlu Melbārzdi un apkopēju Irmu Elfridi Emīliju Viļa meitu Krūms.

1945. gada 25. augustā LPSR Valsts Irlavas mākslas muzeja telpās, ārsta mājā notika pamatvērtību inventarizācija, kurā komisija atrada sekojošo: 53 gleznas, 5 temperas, akvareļa un pasteļa gleznojumi, 4 zīmējumi, 26 grafikas lapas un 6 tēlniecības darbi; kopā 94 mākslas darbu vienības. Atsevišķi tika uzskaitīti Voldemāra Pauzera grieztie rāmji.

1945. gada beigās Irlavas muzejs pārtapa par Tukuma muzeja filiāli. Kuriozs ir fakts, ka Irlavas muzejs, būdams Tukuma muzeja pakļautībā, pabijis arī Vissavienības pakļautībā. Īpaši deleģēta Maskavas komisija ieradās Tukumā, bet ieraudzījuši, ka muzejs nav greznā senatnīgā pilī, bet nelielā mazpilsētas ēkā, atdeva muzeju atpakaļ pašvaldībai.

Latvijas padomju sociālistiskajā republikā sabiedrisks īpašums – Irlavas mākslas kolekcija – izvietota privātās, kaut arī dakterim Katlapam nepiederošās telpās, padomju apstākļos ir nebijis gadījums. Pārraudzības iestādes šo pretrunu pamanīja, par ko liecina Katlapa turpmākā sarakste ar Mākslas lietu pārvaldi un straujā notikumu gaita. Krišjānis Katlaps kopā ar kolekciju tika iesaistīts valstiskā atskaitīšanās sistēmā, kas viņu neinteresēja, par ko liecina gandrīz identiskie ceturkšņu pārskatu formulējumi.

1946. gada 14. septembrī Katlaps adresē vēstuli Mākslas lietu pārvaldes priekšniekam, jo “septembra mēneša štatu pārreģistrēšanā Tukuma apriņķa štatu inspektors nosvītroja Tukuma mākslas muzeja Irlavas nodaļas vadītājam, man Dr. Krišjānim Katlapam, atalgojumu, tāpēc, ka man esot Irlavas slimnīcā arī amats, kas skaitoties kā pamatamats. Ja man būtu pamata amats muzejā, bet blakus amats slimnīcā, tad viņš varētu atstāt abus posteņus, bet tagad nē. Mana nozīme muzeja vēsturē un tagadējā veidošanā ir pietiekoši liela, lai arī uz priekšu piešķirtu mēneša atalgojumu muzejā. Lūdzu Jūsu gādību, lai šīs taisnas tiesības man tiktu atjaunotas.” Klāt pievienots Krišjāņa Katlapa rakstīts Irlavas muzeja īss vēstures apraksts: “Irlavas mākslas muzejs, tagadējā Tukuma mākslas muzeja Irlavas nodaļa, noorganizēta pilnīgi patstāvīgi un savdabīgi beidzamajos 10 gados. Lielāka daļa darbu iegūti dāvināšanas ceļā no apkārtējiem zemniekiem un vietējās inteliģences. Sevišķi daudz dāvinājumu ienāca vācu okupācijas laikā, kad latvju progresīvie mākslinieki tika izstumti no ...[nesalasāms] vietām un viņi bija it kā izmesti uz ielas. Tad man nāca prātā ideja, kā palīdzēt trūkumā nonākušiem kreisiem māksliniekiem. Iestāstīju zemniekiem, ka viņi varētu ziedot zināmu daudzumu svarīgāko produktu, kā baltos miltus, speķi, sviestu, krējumu, meža putnus un citas līdzīgas vielas un tai vietā saņemtu vērtīgus mākslas darbus, kurus ziedotu jaundibināmam muzejam. Radās daudz atsaucīgu cilvēku, kuri produktus nodeva man un es nogādāju uz Rīgu māksliniekiem. Kas tika dāvātājiem? Dāvātājiem tika teikts, ka muzejā pie katra dāvātā darba būs uzraksts ar dāvātāja vārdu un māju, ko varētu lasīt muzeja apmeklētāji no paaudzes uz paaudzi. Man un maniem palīgiem bija tas lielais risks nogādāt uz Rīgu šos nelegālos produktus, jo tā bija sabotāža okupantu iestāžu acīs un ar likumu aizliegts. Daudzi sūtījumi tika konfiscēti un sodi maksāti, bet beidzamo reizi nonācu gandrīz vācu sevišķās tiesas priekšā.

Šādā ceļā Irlavā ir radies muzejs ar reprezentatīviem darbiem glezniecībā, tēlniecībā un grafikā, starp tiem nelaiķa akadēmiķa Purvīša darbi, nopelniem bagāto mākslinieku Oto Skulmes, Jāņa Liepiņa, K. Ubāna, prof. L. Svempa, prof. Ģ. Eliasa, F. Varslavāna, Tautas mākslinieka T. Zaļkalna, prof. B. Dzeņa un citu ievērojamāko mirušo un dzīvo mākslinieku darbi. Gandrīz visi darbi izlasīti no komisijas, kurā galvenā nozīme bija māksliniekam Jānim Liepiņam un Ugam Skulmem. Tā radušos muzeju izglāba pilnībā arī sevišķi grūtos beidzamos okupācijas gados un maijā 1945. gadā nodeva padomju varas rīcībā.

Dr. Krišjānis Katlaps

Valsts Tukuma mākslas muzeja Irlavas nodaļas vadītājs

Irlava 9. septembris 1946. gads”

Cits pārskata dokuments datēts ar 1947. gada 21. oktobri: “Zinātniski pētnieciskajā darba laukā nekas nav darīts, jo muzejā 1947. gadā nekādi līdzekļi šim darbam nav paredzēti un muzejam nav arī zinātniskā līdzstrādnieka. Muzeju apmeklējušas 20 ekskursijas ar 298 dalībniekiem ekskursantiem, no kuriem 93 skolnieki. Muzeja apmeklētāju vieninieku skaits pārskata periodā 324 personas. Pavisam pārskata periodā muzeju apmeklējušas 622 personas. Lai pavairotu muzeja apmeklētāju skaitu, ir noorganizētas atsevišķas skatītāju grupas no Irlavas slimnīcas un citām vietējām sabiedriskām iestādēm. Noturētas 3 lekcijas par sekojošiem tematiem: “Dažādi novirzieni glezniecībā”, “Tematika glezniecībā” un “Dekadentisms buržuāziskā mākslā”. Pasūtīti iztrūkstošie rāmji attiecīgām gleznām un grozāmā vitrīna grafiku ērtākai izstādīšanai.

Piezīme. Būtu ļoti vēlams, lai Mākslas lietu pārvalde tuvākā nākotnē Irlavas muzeja eksponātu komplektu papildinātu ar vairākiem laikmetīgiem, idejiski un politiski augstvērtīgiem latviešu un krievu tautības mākslinieku mākslas darbiem.”

Tālāk seko pārskats Latvijas PSR Mākslas lietu pārvaldei par 1947. gada 3. janvāra pavēles Nr. 2 izpildi: “Ar šo ziņoju Jums, ka visi Valsts Tukuma mākslas muzeja Irlavas nodaļas darbinieki, skaitā 4 cilvēki, 100%-tīgi iesaistījušies priekšvēlēšanu kampaņā, ņemot aktīvu dalību Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanu Tukuma apr. Irlavas pag. Irlavas slimnīcas vēlēšanu iecirkņa Nr. 23 noorganizēšanā, telpu mākslinieciskā iekārtošanā un izdaiļošanā, kandidātu izvirzīšanā Augstākās Padomes vēlēšanās, vēlēšanu nolikuma studēšanā un iztirzāšanā, kā arī vēlēšanu propagandas darbā, ar šo savu priekšvēlēšanu kampaņas darbību aptverot kopskaitā 150 vēlētāju.”

Daktera Katlapa iesaistīšanās priekšvēlēšanu kampaņas organizēšanā tomēr nespēja ietekmēt varas struktūru uzsākto kursu, muzejā notika kārtējā revīzija, kuras slēdzienā, kas adresēts LPSR Mākslas lietu pārvaldes priekšniekam biedram F. Rokpelnim, kontrolieris-revizors biedrs Čače rakstīja, ka “muzejs, kurā atrodas 486 000 rubļu vērtībā esoši eksponāti, atrodas 2 zālēs Irlavas lauku slimnīcas direktora K. Katlapa privātā dzīvoklī, kurš darba apvienošanas kārtībā strādā par direktoru arī šajā muzejā. Lai apmeklētu muzeju, nepieciešams iziet caur direktora personīgo kabinetu, kas apmeklētājiem rada neērtības. Bez tam, viena no muzeja zālēm tiek izmantota kā ēdamistaba, kurā barojas visi direktora K. Katlapa ģimenes locekļi un muzeja grāmatvedis Melbārzdis, bet viņa sieva strādā muzejā par sargu, un kuri dzīvo tajā pašā direktora Katlapa dzīvoklī. Bez tam muzejā atrodas direktoram K. Katlapam personīgi piederošas klavieres un citas mēbeles.

Pārkāpjot PSRS TKP 1933. gada 11. marta rīkojumu “Par darbu apvienošanas kārtībā” Irlavas slimnīcas galvenais ārsts K. Katlaps darba apvienošanas kārtībā strādā slimnīcā par ārstu, saņemot algu par divām slodzēm 1880 rubļu kopsummā mēnesī un bez tā vēl ir Irlavas mākslas muzeja nodaļas direktors ar algu 880 rubļi mēnesī, tā nelikumīgi saņemot atalgojumu par trim slodzēm, tā apvienošanas kārtībā saņemot algu 1780 rubļu apmērā likumā atļauto 980 rubļu vietā.

Ņemot vērā to, ka muzejs, kā jau augstāk norādīts, atrodas slimnīcas galvenā ārsta privātā dzīvoklī, muzeja apmeklētība ir galēji zema, tajā pat laikā muzejā ir vērtīgi latviešu mākslinieku darbi (O. Skulmes “Ganiņš”, V. Purvīša “Pavasaris”, J. Rozentāla “Pavasaris”, prof. Zaļkalna tēlniecība u.c.).

Tika doti sekojoši norādījumi nepilnību novēršanai:

Līdz 25. janv. 1948. g. atbrīvot grāmatvedi Melbārzdi un viņa sievu – sardzi no ieņemamajiem amatiem, tā kā viņi ir muzeja direktora Katlapa radinieki;

Līdz 1948. g. 10. febr. pārvietot Tukuma mākslas muzeja Irlavas nodaļu no K. Katlapa dzīvokļa atsevišķā platībā ārpus Irlavas slimnīcas teritorijas vai pēc Jūsu ieskatiem apvienot ar Tukuma muzeju. ”

Krišjānis Katlaps nepadevās un sūtīja Mākslas lietu pārvaldes priekšniekam ziņojumu, ka ar “Ļeņina ordeni apbalvotās Maskavas centrālās dokumentālo un chronikālo filmu studijas uzdevumā š. g. 14. janvārī Valsts Tukuma mākslas muzeja Irlavas nodaļā ieradās Rīgas kinochronikas studijas uzņemšanas grupa operatora V. Māsa vadībā un filmēja mūsu iestādījumu, lai propagandētu mākslas tiešu tuvināšanos plašākām tautas masām, jo muzejs uz laukiem ir reta parādība pat Vissavienības mērogā. Uzņemtais sižets nosūtīts tieši uz Maskavu ievietošanai Vissavienības kinožurnālā “Novosti dnja”.” 

Manas sarunas biedres stāsta, ka 1948. gada jūnija beigās Irlavā bija dziesmu svētku atskaņu koncerts. Dziedāšana vēl nebija sākusies, Frīda strādāja virtuvē. Biedrības namā bija mēģinājums, un tur Katlapu arestēja, virtuvē pienāca ziņa, ka Katlaps apcietināts un aizvests. Todien staigāja pa otrām durvīm, neviens cauri virtuvei nenāca, vai no dzīvokļa ko atļāva paņemt, iespējams, ka nē, bija vasara. Vakarā notika dziedāšana Studentu kalnā, bija gājiens.

Katlapu arestēja vienu, dēls tobrīd studēja, nebija uz vietas, sievu arestēja vēlāk, viņa bija noslēpusies. Meita Astrīda apmetās pie Skulmēm, kamēr vecāki bija izsūtījumā. Kad dēls beidza studijas, viņš dabūja darbu Kazahijā un paņēma māsu pie sevis. Vai kādam nepatika Katlaps? Vietējie tie nevarēja būt, viņš patika visiem, bija cienīts labs ārsts, uz viņu sliktu prātu neturēja, brauca pat no Latgales ārstēties. Runāja, ka tomēr kāds no darba vides. Par izsūtījuma pamatojumu minēts, ka Katlaps atbalstījis meža brāļus. Kurzemes katls tepat blakus bija. Ja kāds arī slimnīcā ārstējās, tad viss notika klusi.

Pēc Krišjāņa Katlapa aresta muzeja vadību uzņēmās Tukuma muzeja direktors Leonīds Āriņš. Pamatojoties uz 1949. gada 13. janvārī LPSR Ministru padomes Mākslas lietu pārvaldes izdoto pavēli Nr. 8 par Valsts Tukuma mākslas muzeja Irlavas nodaļas likvidāciju, kolekciju nodeva Tukuma muzejam, kur nonāca arī dakterim Katlapam piederošie darbi. Taču pirms aresta daļa privātās kolekcijas darbu tika nobēdzināti pie slimnīcas darbiniekiem. Gleznas 1949. gadā uz Tukumu veda smagajā mašīnā, vienu uz otras sasviestas. Tajā dienā sagadījās, ka Frīdai bija jābūt Tukumā, nācās sēdēt gleznām virsū un braukt uz Tukumu.

Kad Irlavas kolekciju pārveda uz Tukumu, darbu glabāšanas apstākļi bija slikti. Telpu šaurība un direktora amatā 1950. gadā ieceltā biedrene Auguste Kapmane radīja neatgriezeniskus postījumus Irlavas kolekcijai. Ierāmēti darbi aizņēmuši pārāk lielu vietu, tādēļ tika nolemts audeklus izrāmēt, neatzīmējot, kuram darbam kurš rāmis pieder. Pauzera grieztos rāmjus sakrāmēja šķūnītī, kam bija caurs jumts, rāmji izmirka, salaiduma vietas pajuka un smalkie rāmji kā visparastākā malka tika sadedzināti.

Katlapi atgriezās no izsūtījuma 1955. gadā, bet atpakaļ uz Irlavu vairs nebrauca, uzcēla māju Slokā. Darbus, kas bija paslēpti pie slimnīcas darbiniekiem, saņēma atpakaļ, bet skaļi par tiem nerunāja, jo atlikusī Katlapa privātkolekcijas daļa joprojām atradās Tukumā. 1955. gadā pēc reabilitācijas Krišjānis Katlaps strādāja Slokas slimnīcā par ķirurgu, pēc tam Ķemeru sanatorijā Latvija par galvenā ārsta vietnieku zinātniskajā darbā – līdz sava mūža pēdējām dienām 1964. gada septembrī. 1990. gadā, atsaucoties mantinieku lūgumam, Krišjāņa Katlapa ģimenei atdeva 20 privātās kolekcijas darbus.

Vai Katlaps kaut ko nojauta? Jā, viņam bijis bail, teicis, ka labprāt dzīvotu kaut kur citur, nomaļus, kur neviens par viņu nezina, tāda saruna reiz bijusi virtuvē. To vietu, kuru varētu būt domājis Katlaps, iespējams, ir uzgleznojis Andris Eglītis izstādei “Es gribu būt tur”. Aizaugušas sliedes, saule, balts namiņš, tajā kāds dzīvo, vasaras dienas vidus un ir silti. Katlapa un Irlavas mākslas kolekcijas stāsts asi apraujas. Ar to varētu beigt, ja vien es būtu atradusi vietu Frīdas Siliņas un Ērikas Siliņas stāstītajam, kam nav redzamas ietekmes uz notikumu gaitu, vien vēlēšanās tur būt.

Slimnīcā elektrības pēc kara vēl nebija. 1947. gadā virs operāciju galda bija liela gaiša gāzes lampa, kura darbojās ar petroleju, tā regulāri tika uzpumpēta. Cīrulītis bija slimnīcas mehāniķis, pie viņa vairāki darbi no Katlapa privātās kolekcijas tika nobēdzināti pirms aresta, viņš bija tas, kurš operāciju lampu parasti uzpumpēja. Slimnīcas istabiņās bija mazās petrolejas lampiņas. Tām bija vāja gaismiņa. Apkārt staigājām ar lukturiem. Virtuvē bija maza lampiņa pakārta, bet vasarās jau nevajadzēja. Cilvēki pa kara gadiem bija izmocījušies, dzīvoja ļoti vienoti. Vēl tāda reize, Katlaps ienāk virtuvē un iedod vistas. Tika noteikts izvārīt buljonu ar makaroniem. Sanāca puse piena kannas, aizvedām strādniekiem uz to līniju siltas pusdienas, viņš rūpējās un darīja visu, lai tiktu pie tās elektrības.

Ūdeni dzina augšā no avota. Tur bija ritenis, strādnieks ar tādu pelēkbrūnu zirgu  damu divreiz dienā dzina augšā ūdeni, zirgs darbināja ūdens sūkni. Mājā bija rezervuārs, nopakots, lai ziemā nesasaltu, to pielēja pilnu, no rīta ap desmitiem un pēcpusdienā ap trijiem četriem. Centrālapkure bija tāda pati kā tagad, ar malku kurināja un siltais ūdens slimnīcu apsildīja. Slimnīcai bija mašīna, Katlapam pašam nē. Vecs bobiks, to vadīja šoferis Skurbe. Kaut kur viņš brauca, bet reti, visus saimnieciskos iepirkumus ar zirgu veda. Raiskums ar zirgu ņēmās, algas uz Tukumu saņemt arī brauca ar zirgu. Reizēm Katlaps brauca vizītēs pie slimniekiem, nāca virtuvei cauri, viņam bija lapsādu kažoks ar spalvu uz iekšu skaistā dzelteni sarkanā krāsā. Katlaps strādāja daudz, bieži no sešiem rītā operēja līdz pēcpusdienai, kad gāja vizītēs, jokoja, tad vieglāk slimot.

Virtuve bija kā pa veciem laikiem, plīts ar diviem riņķiem, blakus maizes krāsns, aizkrāsnē malkas kaste. 1947. gada vasarā atnāca beķeris, tad arī maizi cepa uz vietas. Plīts kurējās visu dienu, pie griestiem bija liels dzelzs boilers, plītī iebūvēta čūska, caur kuru boilerā sila ūdens. Tie, kuri dzīvoja doktorāta mājas otrajā stāvā, staigāja cauri virtuvei. Ikdienā pa centrālo ieeju, kur bija arī lievenis, nestaigāja, tuvāk slimnīcai bija sētas durvis, kāpēc iet lieku. Kad bija kas svinams, tad gan gāja pa lieveni.

Viesības Katlapam patika. Virtuvē tika taisītas ēšanas, reiz arī dejošana, jo te bija flīžu grīda, viegli dejot. Novāca traukus un ēdienus, plīts gan palika savā vietā. Ziemassvētkos Katlaps visus saaicināja pie sevis, bija liela egle, daudz cilvēku nebija, tikai tie, kas strādāja, arī no virtuves. Katlaps to ēšanu atbalstīja, deva gaļu un kāpostus no savas saimniecības.

Katlapa kundze ballēs nepiedalījās, viņa no visām Katlapa aktivitātēm bija nomaļus. Ja ienāca aprunāties, tad tikai par saimnieciskām lietām. Reiz Irma, Katlapu ģimenes saimniece, kas skaitījās arī gleznu telpu apkopēja, ienākusi pie mums un stāv pie plīts, nāk Katlaps un nosaka: “Iemet, iemet ar tai Irmai kādu ķiļķenu mutē!” neviens jau ļaunā viņa jokus neņēma, redzēja, ka Irma ienākusi papļāpāt. Viņš bieži kaut ko pateica, ka visi nosmējās.

Pa Lieldienām Katlaps katram dāvināja krāsotu olu, kaut tai laikā tas bija noliegts. Kad nāca virtuvē, viņam bija pilnas kabatas ar krāsotām olām. Irma bija nokrāsojusi. Jāņus vienmēr svinēja. Katlapa laikā uz Zariņiem gājām, brūvējām alu virtuvē, sējām sieru, iznēsājām slimnīcā pa istabām. Tas alus jau no maizes garozām tāds kvasiņš bija. Maizītei uzlej ūdeni, pieliek mazliet raugu, noliek nostāvēties, viegls dzēriens.”