Nemūsdienīgās pārdomas

Šveiciešu rakstnieks un filozofs Alēns de Botons paziņojis, ka par vienu miljonu sterliņu mārciņu Londonā gatavojas celt ateisma templi. [..] “Tas var būt mīlestības, draudzības, miera vai perspektīvas templis,” uzsver Alēns de Botons.

amic.ru, 6. februārī

“Popfilozofijas arhibīskapa” Alēna de Botona piedāvājums uzcelt Londonā  ateisma templi no pirmā acu uzmetiena šķiet nemūsdienīgs. Ticīgo skaits kristīgajā pasaulē varbūt tiešām samazinās, taču arī ateisti nevar lielīties ar entuziasmu. Skepticisma rūsa ir saēdusi lielās ideoloģiskās sistēmas. Taču Anglijā dzīvojošā šveiciešu filozofa ideja drīzāk atgādina Franču revolūcijas projektus, kas aicināja norakt reliģiju un iedibināt saprāta kultu. Tieši toreiz parādījās šo jauno “saprāta tempļu” arhitektoniskie meti, un patiešām, tādus tempļus sāka iekārtot dažās Parīzes baznīcās un citās Francijas pilsētās, bet Parīzes Dievmātes katedrālē operas aktrise pat tika kronēta par Saprāta dievieti. Savukārt Padomju Savienībā tukšajās baznīcās tika ierīkoti klubi un lekciju telpas, kur pilnā sparā uzņēma apgriezienus ateistiskā propaganda.

Tomēr atteikšanās no reliģijas nenozīmēja atteikšanos no tempļa kā no iespaidīgas celtnes un iestādes ar savu ideoloģisko programmu. 1919. gadā Tautas izglītības komisariāta Tēlotājmākslas apakšnodaļa Maskavā nolēma rīkot konkursu projektu un skiču izstrādei “tautu kopības templim”. Kas tika saprasts ar šo “kopību”, nav skaidrs, taču ir saglabājušās skices – šo celtni Nikolaja Ladovska skolnieki – viņš bija “racionālistu” virziena vadītājs Augstākajās mākslinieciski tehniskajās darbnīcās (ВХУТЕМАС) – bija iecerējuši izpildīt īsti ekspresionistiskā garā.

Bet arī tur, kur vārds “templis” vairs netika lietots, dažas tempļu būves iezīmes saglabājās. 1935. gadā uzspridzinātās Kristus Pestītāja baznīcas vietā posās uzsliet Padomju pili, bet vēlāk Kremlī blakus viduslaiku katedrālēm tika uzbūvēta Kongresu pils.

Katedrāle un kongress pēc jēgas ir identiski, bet templis un pils atšķiras tādā ziņā, ka tur sanāk kopā vai nu tautas, vai to elites. Jaunākajā arhitektūrā par pilīm sāka saukt nevis greznos aristokrātu mājokļus, bet klubus vai politiska rakstura sabiedriskās iestādes.

Visā šajā stāstā, kas pats par sevi ir interesants kā mēģinājums konstruēt jaunas iestādes un tām atbilstošas ēkas, ateistu templis ir kaut kas jauns, jo ateistus vienmēr apvienojusi drīzāk ideoloģija nekā rituāls, bet, ja rituāls, tad nepavisam ne tāds, kāds bija paredzēts templī, drīzāk kaut kas karnevālisks vai izglītojošs. Metaforiskā nozīmē par mākslas vai zinātnes tempļiem tādas kultūras iestādes kā muzeji vai universitātes sāka saukt žurnālisti, šajā jēdzienā iekļaujot savdabīgu kalpošanu kaut kam nereliģiskam.

Taču Alēns de Botons nav žurnālists, viņš ir filozofs, kurš uzskata sevi par lietišķās filozofijas piekritēju, proti, viņš ne tik daudz nodarbojas ar jēdzienisko sistēmu izstrādāšanu, bet demonstrē veidus, kā domāt par ikdienas lietām. Starp Botona sacerējumiem ir grāmata “Laimes arhitektūra”, kurā laime tiek aplūkota nevis kā filozofiskas sistēmas kategorija, bet kā priekšmetiskās vides pārdzīvojums; starp citu, tieši to lielākoties nespēj atainot arhitektūras un dizaina profesionālie darbi. Botonu var uzskatīt ne tik daudz par fenomenoloģiskās estētikas turpinātāju, kā par sekotāju antīkajai retorikas tradīcijai, ekfrāzei – izteiksmīgam verbālam mākslas priekšmetu un to izsaukto pārdzīvojumu aprakstam. Pretstatā Viktoram Igo, kurš uzskatīja, ka grāmata nogalinās arhitektūru, Botons uzskata, ka celtnes spēj cilvēkiem pateikt vairāk nekā grāmatas. Tiesa, to viņš pierāda ar šo pašu grāmatu palīdzību.

Taču ateisma templis nav vienkārši iespējamā pārdzīvojuma apraksts, bet projekts. Alēns de Botons piedāvā būvēt pilsētās celtnes, kurās cilvēks varētu nodoties bezdievīgā visuma apcerei. Viņš piesaistījis arhitektus (Tom Greenall Architects un Jordan Hodgson Designs), un medijos jau cirkulē projekti, kas attēlo neparastas neliela apbūves laukuma celtnes, kas gan ir ļoti augstas (viena no tādām celtnēm Londonā plānota 46 metrus augsta) – tādas kā caurules slejas pretī gaismai un rada savdabīgu optisku sistēmu, vērstu uz debesīm. Šie ateisma tempļi nav domāti lielam bezdievīgā visuma pielūdzēju skaitam, drīzāk tie ir kaut kas līdzīgs eremītu stabiem, bet telpas šaurība atgādina klostera celli vai kapelu. Logu nav, sienas slienas augšup pretī gaismas atverēm, radot drīzāk alas, nevis torņa sajūtu.

Šiem individuālistiskajiem torņiem vajadzētu izsaukt sajūtu, ko izraisa tuvošanās transcendentajam, taču bez noteiktas ideoloģiskas programmas, atgādinot ikonoborcu centienus. Atšķirībā no ateisma klubiem, kuros notika lekcijas un disputi, lai pievērstu cilvēkus zemes dzīvei, šajos torņos piedāvā izrauties no kņadas un apcerēt bezvārda absolūtu.

Tādēļ vārds “templis” ir maldinošs. Taču, tā kā tas tomēr tiek lietots, tad uzreiz rodas priekšstats par tukšu telpu pilsētas vidē, kuras funkcija ir gremdēšanās sevī, tādējādi pacilājot garu, ja drīkst lietot tādu oksimoronu. Vai var attaisnot šīs celtnes ar tādu neitrālu funkciju? Jebkurā no pastāvošajiem tempļiem cilvēks iekļūst noteiktas ideoloģiskas programmas atmosfērā, kas, iespējams, neatbilst viņa pārliecībai. Tādā gadījumā šeit piedāvātais neitrālais celtnes veids viņam dotu nepieciešamo telpu pārdzīvojumam, kas nebūtu saistīts ar viņam nepieņemamu ideoloģiju. Bet kas zina, vai tam nepieciešama nošķiršanās un celles šaurība vai arī tieši atrašanās lielā zālē starp cilvēkiem, kurus vieno apcerīgais noskaņojums? Varētu pieņemt – lai gan to pierādīt ir grūti –, ka būtu piekrišana celtnēm, kuras līdzinās tempļiem, bet nav saistītas ar kādu noteiktu konfesionālu vai filozofisku programmu. Pilsētniekiem, kas pastāvīgi ir ierauti cilvēku straumē, nepieciešama vieta mieram un līdzsvaram. Patlaban šādas vietas tiek atrastas laukumu un parku atklātajā telpā, taču tai līdzīgus interjerus pilsētas kultūra nav radījusi.

Reiz Jēzus izdzina tirgoņus no tempļa. Mūsdienās telpas, kas pēc lieluma un varenības būtu salīdzināmas ar tempļiem, visbiežāk ir dzelzceļa stacijas un lielveikali, proti, vietas, kam ir utilitāras funkcijas un kas orientētas uz kustību, nevis uz mieru un apceri. Pēc Otrā pasaules kara jaunā arhitektūra praktiski nav radījusi nevienu izcilu tempļa celtni. Bet pilsētām, šķiet, patiešām nepieciešamas telpas, kurām nav noteiktu utilitāru un simbolisku funkciju, bet kuras varētu kļūt par vietām, kur cilvēks varētu ieiet, lai vienatnē iegrimtu apcerē vai saplūstu ar citiem nemieru un prieku laikā. Alēna de Botona priekšlikumu varētu uzskatīt par projekta provokāciju, kam varētu sekot arī reāli projekti un, ja atradīsies pietiekams daudzums entuziastu, municipālo varas iestāžu un finansētāju atbalsts, tad arī pašas dīvainās celtnes.