Paņemiet jebkuru eņģeļu vārdnīcu

Godīgi? – Kad pirms gadiem četriem uzzināju, ka uz Rīgu brauc ievērojams mistiķis un “garīgais praktizētājs”, nolēmu noskaidrot, kas īsti tiek saprasts ar šiem vārdiem mūsu laikā, kad, kā liktos, tie garīgie meklējumi, kādi bija raksturīgi pagājušā gadsimta 60.–70. gadiem vai aizpagājušā gadsimta otrajai pusei, vairs nav modē vai tos izstūmušas dažādas pašpilnveidošanās stratēģijas. Turklāt Arkadijs Rovners bija rakstījis par Gurdžijevu, par kuru interesējos galvenokārt tādēļ, ka par viņu interesējās Aleksandrs Pjatigorskis.

Negrasos sacensties ar vikipēdiju, kurā ziņas par Arkadiju Rovneru ievietojuši labāk informēti cilvēki, atzīmēšu tikai, ka mūsu varoņa biogrāfijā bijušas divas būtiskas “aizbraukšanas”: 50. gadu beigās Rovners pameta Tbilisi, kur bija uzaudzis un mācījies, bet 1973. gadā no Maskavas emigrēja uz ASV, kur mācījās un strādāja par pasniedzēju, kā arī nodarbojās ar izdošanu (apgāds Gnosis Press). Pēc Rovnera atgriešanās Maskavā 90. gadu beigās ap viņu “sāka pulcēties cilvēki” un viņš kļuva tiem par “atbalsta punktu”, rosinot tos “strādāt ar stāvokli”. Šis darbs galīgi noformējās iniciatīvā, kas tika nosaukta par Stāvokļu kultūras institūtu (“grupu un indivīdu kopums dažādās Krievijas pilsētās un Eiropas un Āzijas valstīs, kur cilvēki velta sevi stāvokļu kultivēšanas darbam”).

Ilgu laiku pats Arkadijs Rovners sevi raksturoja kā rakstnieku: un patiešām, viņš sacerējis lielu daudzumu tekstu, starp kuriem ir trīs romāni, daudzi stāsti un raksti, arī grāmata “Gurdžijevs un Uspenskis”. Savu rakstniecību Rovners ietilpina tā saucamajā “trešajā literatūrā” – trešo salīdzinot ar padomju oficiālo literatūru (Jevtušenko) un disidentu literatūru (Solžeņicins), kuras abas, pēc Rovnera domām, ir ideoloģizētas. Šīs literatūras jeb, pareizāk sakot, vesela kultūras virziena rašanos Rovners saista ar “radošo pagrīdi”, kas “60.–80. gados ļāva krāšņi uzplaukt metafiziskajai mākslai. Tur varēja izlasīt Ramačaraku, Bēmi, Uspenski, Krišnamurti, Rērihu, Vladimiru Solovjovu, Lopuhinu, sastapt dzīvu magu, intelektuāli mistiķi vai “ceturtā ceļa” sekotāju. Dvēsele attapās no bezsamaņas un pazina sevi dažādās Austrumu un Rietumu reliģijās. Tad arī izveidojās “trešā kultūra”, kas tiecās iekļaut sevī dažādus mākslas un reliģiski garīgās pieredzes veidus, tādējādi sperot reālu soli pretī universālismam, visumiskumam [вселенскости], ar ko vienmēr izcēlusies krievu apziņa” (sk. Arkadija Rovnera un Viktorijas Andrejevas rakstu “Trešā literatūra”).

Šajā kustībā izveidojās gan pats Rovners, gan – starp daudziem citiem – viņa ciltsbrālis Jurijs Mamļejevs, kurš savai literatūrai izgudroja nosaukumu “metafiziskais reālisms”. Vārdu “metafizisks” šajā reālismā nevajadzētu saprast stingri filozofiskā nozīmē; drīzāk runa ir par ko tādu, ko Mamļejevs sauc par “.. tādu cilvēka un pasaules atspoguļojumu, kas ietver cilvēka dvēseles un pasaules slēpto, vēl neizzināto šķautņu aprakstu”.

Šis “cilvēka dvēseles un pasaules slēpto, vēl neizzināto šķautņu” apraksts arī veido tās parādības patosu un saturu, kuru Rovners nosaucis par “trešo kultūru” (ar mājienu uz Gurdžijeva “ceturto ceļu”); šīs kultūras adepti mīl vērsties pie pašas realitātes (pareizāk sakot, realitātēm daudzskaitlī), gan mainot skatpunktus uz to, gan vienkārši pārvietojoties citās, ikdienas cilvēkam nepieejamās realitātēs.

Pieļauju, ka tieši šajā kaislībā – liecināt, aprakstīt – slēpjas arī šīs kultūras galvenā nelaime: valoda, saskaroties ar to, ko varētu saukt par iekšējo pieredzi, kļūst aptuvena un miglaina, līdz pat tam, ka laji vispār nespēj saprast pasāžas, kurās aprakstītais ir neizsakāms jau pēc būtības. Valoda šeit neder, raksta Rovners “autora pašrefleksijā” “nodaļiņā par sevi” grāmatā “Atminoties sevi” ar apakšvirsrakstu “Grāmata par draugiem un līdzgaitniekiem dzīvē”, kurš atkal, visticamāk, dod mājienu uz Gurdžijeva pirmās grāmatas nosaukumu “Manas tikšanās ar brīnišķīgiem cilvēkiem”.

Tieši šajā “nodaļiņā par sevi” Arkadijs Rovners arī norāda uz galveno viņu virzošo spēku (viņš pats to, iespējams, būtu nosaucis par Avotu – ar lielo burtu, obligāti). Šis spēks ir kāds pārdzīvojums, kuru viņš pazinis kā “izkrišanu no realitātes” (kurp? – U.T.).

“Reiz, kad man bija vienpadsmit gadu, tas ar mani notika pirmoreiz. Es jau migu ciet, kad visa pasaule apgāzās. Mani pārņēma bailes un nesaprotama sajūsma... Man gāzās virsū kaut kas savā intensitātē un apjomā neiedomājams: Visums izpletās ar neticamu ātrumu un iekļāva mani visu bez atlikuma – es kļuvu par šo Visumu. Manis nebija, taču es biju visur – es biju Viss. Paskaidrot to nav iespējams, loģika šeit nestrādā, valoda neder.”

“Mistisko literatūru labi izstudējušais” Rovners šo pārdzīvojumu nosauca par “laimi līdzdalīt Veselumu” (obligāti ar lielo burtu). Šī Dāvana (obligāti ar lielo burtu) arī kļuva par to mūžīgo Avotu, kam Arkadijs Rovners ziedojis savu mūžu. Tikmēr mums nākas vien samierināties ar to negrozāmo apstākli, ka “paskaidrot to nav iespējams, loģika šeit nestrādā”, bet valoda – neder.

U. T.

Rīgas Laiks: Telekanāla Rossija filmā par Gurdžijevu[1. Runa ir par televīzijas filmu “Hitlers, Staļins un Gurdžijevs” (2006).] jūs pieminējāt kādu epizodi no 1944. gada, kad Gurdžijevs Parīzē esot pamanījis kādu esesieti, senu paziņu, iespēris viņam ar kāju pa dibenu un iesaucies: “Recollection!” Es nezinu, kā to pareizi tulkot – varbūt kā “atceries sevi!” vai “atceries par sevi!”. Šos vārdus jūs esat arī licis par virsrakstu saviem memuāriem.[2. Ровнер, Аркадий. Вспоминая себя: Книга о друзьях и спутниках жизни. Москва: Золотое сечение, 2010.] Sakiet, bet kas īsti cilvēkam būtu jāatceras?

Arkadijs Rovners: Lielisks jautājums, uzreiz tieši centrā. Cilvēks ir noslēpumaina būtne. Viņam ir sociālais aspekts, ir bioloģiskais aspekts, mehāniskais aspekts un, jādomā, ir arī kaut kādi augstāki aspekti. “Atcerēties sevi” nozīmē atcerēties, ka tu neesi sociāls robots, ka tev ir noteikts uzdevums. Ka tu esi brīvs pašnoteikt sevi un veidot attiecības ar dažādiem esamības plāniem, piemēram, ar ekonomisko plānu vai mākslas, vai noteiktas tradīcijas plānu. Bet cilvēks var arī pacelties augstāk un ieraudzīt sevi kā būtni, kas identificējas nevis ar kristietību vai budismu, bet ar kādu citu pamatstruktūru – vēl augstāku, kuras vārdu mēs nezinām. Atcerēties sevi nozīmē uz mirkli iziet no ikdienas dzīves hipnotizējošajiem apstākļiem – iela, dzīvoklis, sociālā loma – un nonākt vaigu vaigā ar dvēseli stindzinošo kosmosu, ieraudzīt sevi šajā plašākajā telpā un laikā.

RL: Tātad, ja pareizi saprotu jūsu grāmatas nosaukumu, “atcerēties sevi” šeit neietver “es” kā konkrētu būtni laikā, kas būtu jāatceras, bet pieskaršanos kaut kādai citai iespējai?

Rovners: Katram cilvēkam ir sava horizontālā dzīves līnija. Un daudzējādā ziņā šis vertikālās iespējas brīnums ir atkarīgs nevis no manis, bet no “tās puses”. Vai tā pieklauvēs, vai pasauks mani.

RL: Kā šo klauvējienu var pazīt?

Rovners: Ir cilvēki, kuriem ir ļoti spēcīga izredzētības sajūta, neparasta likteņa sajūta. Šo sajūtu viņi nes sevī kā kaut kādu īpašu spēku. Un šis spēks var izpausties visdažādākajās formās – kā dzeja vai kā pravietošanas spēja, vai kā ietekme uz cilvēkiem.

RL: Sakiet, kad jūs sapratāt, ka esat neparasta likteņa cilvēks?

Rovners: Šķiet, kādu piecu septiņu gadu vecumā.

RL: Un kā tas izpaudās?

Rovners: Tas izpaudās kā pilnīga nošķirtība no saviem vienaudžiem. Viņi dzīvoja vienu dzīvi, es – citu.

RL: Un kas tā bija par dzīvi?

Rovners: Ļoti daudz iztēles, ļoti daudz sapņu un ilgu. 18 gadu vecumā tas piespieda mani aiziet, aizbraukt. Es paņēmu Padomju Savienības karti, aizvēru acis un ar pirkstu iedūru noteiktā vietā.

RL: Un šī vieta bija Maskava?

Rovners: Brjanska.

RL: Jūs aizbraucāt uz Brjansku?

Rovners: Es aizbraucu uz Brjansku. Tbilisi es dzīvoju ļoti pieblīvētā vidē – zināt, kādas ir tās istabas, kurās ir ļoti daudz mēbeļu? Tur nebija iespējams būt patstāvīgam. Nu, un man gribējās sākt dzīvi no baltas lapas, man gribējās jēdzīgāku un pārdomātāku dzīvi par to, kādu man bija iecerējuši mani vecāki. Ziniet, Tbilisi viss tiek pirkts un pārdots. Man teica: stājies vienalga kurā Tbilisi Universitātes fakultātē, tikai paliec. Bet es aizbraucu un divus gadus nodzīvoju Saratovā, strādāju ķīmijas kombinātā – cēlos sešos no rīta, stunda ceļā līdz kombinātam... Bet man bija uzdevums.

RL: Strādāt ķīmijas kombinātā?

Rovners: Nē, man bija ilūzija, kurā es tolaik dalījos ar savu garīgo skolotāju. Viņš bija neomarksists un uzskatīja, ka revolūcija tikai vienā zemē – tas nav pareizi. Ka ir vajadzīga vispasaules revolūcija. Un es devos taisīt vispasaules revolūciju. Kad sapratu, ka tā ir muļķība, iestājos Maskavas Universitātes Filozofijas fakultātē.

RL: Lūk, kā.

Rovners: Man paveicās, mani uzņēma – jo es nācu no strādniekiem. Man bija pareizā biogrāfija.

Savā dzīvē esmu pieļāvis milzum daudz kļūdu, esmu ļāvies milzum daudz ilūzijām. Šīs ilūzijas lika man 18 gadu vecumā pamest dzimto pilsētu un vecākus, bet vēlāk, 32 gados, pamest valsti un doties uz Rietumiem sava likteņa meklējumos. Šīs ilūzijas iemeta mani filozofijas okeānā, es pabeidzu Maskavas Valsts universitātes Filozofijas fakultāti, pēc tam 10 gadus mācījos teoloģijas seminārā Ņujorkā un studēju pasaules reliģijas Kolumbijas Universitātē. Nu, un literatūra – esmu sarakstījis trīs romānus, daudzus non-fiction darbus, stāstus. Proti, literatūra ir mans otrais liktenis. Kad atgriezos Krievijā 1994. gadā, ap mani sāka pulcēties cilvēki, un mēs kopā sākām kaut ko darīt. Viņiem bija vajadzīgs atbalsta punkts, un es viņiem par tādu kļuvu. Vairāk nekā 20 gadus es vadīju cilvēkus, rīkoju seminārus, lekcijas, mēs ceļojām pa Austrumiem, bijām Nepālā, Dienvidkorejā, izbraukājām gandrīz visu Eiropu, Ameriku. Es neveltīju savu dzīvi ne mantas raušanai, ne līdzekļu meklēšanai kā mani draugi biznesmeņi, ne kalpošanai sociumam kā mani draugi ierēdņi. Visa mana dzīve bija meklējumi un sirds kustība. Kad biju musulmanis, es biju musulmanis, kad biju kristietis, es biju kristietis, kad biju filozofs, platoniķis, es biju platoniķis, hēgelietis. Tagad liktenis mani ir atvedis pie panorāmas, tā ir radoša cilvēka priekpilna panorāma.