Homo seksuālis

“Kam kautrīga sirds, tas lai nelasa šo rakstu; tajā dažkārt būs aizkustināmi riebīgi netīrumi un būs apzīmējamas ar īsto vārdu nešķīstības” – tā kāds anonīms autors iesāka 1908. gada 26. janvārī laikrakstā Dzimtenes Vēstnesis publicētu rakstu “Hardena atklājumi”.

Žurnālists nedrīkst kautrēties, tam tuvāk jāaplūko arī smirdoši netīrumi, ja tie kautkur parādās kā simptoms no tādas pūšanas valstju vaj tautu organismā, kuras iespaids var sniegties līdz valsts vai tautas politikas virzienam tā uz iekšieni, kā ārieni. Uz šādu gadījumu attiecas Hardena atklājumi.

Pieminētais Hardens ir vācu žurnālists un publicists Maksimiliāns Hardens (1861–1927), žurnāla Die Zukunft izdevējs. Latviešu presē izplūduša pārstāsta formā bija publicēts ieskats notikumā, kas tikumu un tiesību vēsturē pazīstams kā Hardena–Eilenburga lieta un nozīmīguma ziņā bieži tiek pielīdzināts Oskara Vailda notiesāšanai Anglijā.

Dzird daudzinam, ka Vācijas valdinieka pilī vaj tās tuvumā atronoties kamarilla, tas ir kambartiņš, kurā paslepen salien dažādas personas, kas nepieder pie ķeizara oficieliem un atbildīgiem padomu devējiem, bet tomēr grib izdarīt iespaidu uz valdības virzienu. [..] Kur atronas kamarilla, kas tās locekļi, tas nav pilnīgi izzināts. Bet ka viņa pastāv, to tic vaj visi vācieši. [..] Pret neatbildīgajiem padomdevējiem, pret kamarillu Hardens uzsāka cīņu. Viņa pasākums nebij viegls. Nav sadabūjams apsūdzības materiāls. [..] Šo punktu Hardens domājās atradis kādās netiklības parādībās pie Eulenburga un tā domu biedriem. Ķeizars Vilhelms pats turas pie stingras tiklības famīlijas dzīvē un prasa to no citiem arī. Ja viņam izdotos – tā prātoja Hardens – noštempelēt kamarillas vīrus par nešķīstiem netikļiem, tad tiem būtu ķeizara durvis ciet uz visiem laikiem.

Sāka žurnālā Zukunft parādīties viens pēc otra pikanti raksti, kuru saturs plašai publikai izlikās pusmīklains, bet tika pilnīgi saprasts Berlīnes augstākās aprindās. Redzēdams, ka pārāk lēni mājieni nedara iespaida uz personām, kurām tie bij doti, Hardens sāka ar laiku lietot arvien skaidrāku valodu, tā ka beigās nepalika nevienam ko šaubīties, ka Zukunft raksti griežas pret firsta Eulenburga galda biedriem (tāfelrunde) un ka tie sevišķi mērķēti pret Berlīnes komandantu grāfu Moltki.

Hardens pastāstīja par kādu tāfelrundi, kurā karsti mīlējoties vīrieši savā starpā, dodot viens otram jautrus saukājamos vārdus un tā tālāk. Tā piemēra dēļ firsts Eulenburgs tāfelrundē esot pazīstams zem vārda Harfner (koklētājs) un grāfs Moltke klausot uz saucienu der Süsse (saldais) vaj der süsse Kuno. Moltkem Hardens vairāk noteiktiem vārdiem pārmeta .. pretdabisku sajūtību miesīgā mīlestībā. Zukunft rakstos bij arī kādi aizrādījumi uz vīriešu miesīgas mīlestības piekopšanu gvardijas kirasieru pulkā.

Aizskārtie nelikās ne jūtam, ka tiem pārmet kārības, kuru dēļ pasteidzinājās Sodomas izdeldēšana. Varbūt viņi paļāvās uz to, ka vācu valodai – tāpat kā latviešu valodai – nav nosaukuma priekš cilvēku izvirtības līdz sunībai un ka tādēļ paliks nesajēgts, ko apzīmē viņiem ar svešvārdu par vainu liktā homoseksualitāte.

Citētais raksts ir trūkstošās valodas meklējumu piemērs, jo bez vārda “homoseksualitāte” tajā latviski lietots arī apzīmējums “homoseksuālists”:

Daži apstākļu pazinēji prāto, ka firsts Bulovs meklējot pēc godīga iemesla, kā tikt vaļā no valstskanclera amata. Viņš negribot, ka viņu ved jelkādā sakarā ar homoseksuālistiem.

Šī rakstiņa mērķis nav iztirzāt Hardena publikācijas, tāpēc tikai skaidrības labad jāpiemin, ka Hardens ar prinča Filipa un Eilenburga un ģenerāļa Kuno fon Moltkes seksualitāti aprakstošajiem rakstiem mēģināja atmaskot ķeizaram Vilhelmam II pietuvināto aprindu korumpētību un morālo izkurtējumu. Homoseksualitāte tajā laikā Vācijā vēl aizvien bija krimināli sodāms noziegums, un Hardena publikācijas kļuva par iemeslu brangi un ilgstoši tiesāties. Mums šis gadījums galvenokārt ir interesants tāpēc, ka Dzimtenes Vēstnesī nodrukātais teksts ir viens no senākajiem vārdu “homoseksualitāte” un “homoseksuālists” lietojumiem latviešu valodas publiskajā telpā.

Par pamudinājumu meklēt šādus avotus kļuva kāda lasītāja vēstule žurnāla Rīgas Laiks redakcijai, kurā viņš veltīja kritiskus vārdus 2016.gada novembra numurā publicētajai Jāņa Petraškeviča intervijai ar komponistu un pianistu Maiklu Finisiju. Brīdī, kad Finisijs sāk stāstīt par Šūbertu, intervijas latviešu tulkojumā lietoti vārdi “homoseksuālisms” un “homoseksuālists”, nevis “homoseksualitāte” un “homoseksuālis”, un tas lasītājam esot bijis “kā skabarga acī”. Viņaprāt, šādu vārdu lietošana ir bijusi nepieņemama,

jo visi vārdi, kas beidzas ar “-isms” vai “-ists”, apzīmē kādu ideoloģiju, pārliecību vai kustību. Bet seksualitāte nav ideoloģija. Turklāt arī citās valodās tiek lietoti līdzīgi vārdi: “homosexuality”, “Homosexualität” utt. Un, galu galā, mēs nesakām “heteroseksuālists”, kāpēc tad jāsaka “homoseksuālists”? Tas, protams, ir padomju mantojums, un ir pienācis laiks tikt no tā vaļā, vai ne?

Tomēr šķiet, ka vēstules autors ļaunprātību vai slēptus nolūkus saskata tur, kur vienīgi valda vēsturiski izveidojusies nezināšana un tukšums. Palūkojot Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitalizēto periodisko izdevumu arhīvā, redzams, ka jau 20. gadsimta 20. gadu presē par tieksmēm, dziņām, nolūkiem, fantāzijām, grāmatām (piemēram, Vidberga ilustrētām “Bilitis dziesmām”) ticis rakstīts kā par homoseksuālām, nevis homoseksuālistiskām. Homoseksuāla persona, turklāt sieviešu dzimtē, parādās 1930.gada 19.oktobrī Pēdējā Brīdī publicētā sensacionālā ziņā:

Toreiz profesoram Budulim lika izmeklēt, vaj neesot homoseksuāla meitene Asma Vilks, kuŗa bija sarakstījusi skicīti “Es šodien jūtos kā zēns”. Atbilde iznāca negatīva.

Lietvārdu “homoseksuālis” (un nevis “-ists”) pirmoreiz atrodam 1954. gada 4. augusta trimdas latviešu laikraksta Laiks ziņās, kur lasāms:

Baumo, ka Jonam bijuši sakari ar padomju spiegu grupu, kas operēja Centrāleiropā Otrā pasaules kaŗa laikā. Viņš it kā personīgi palīdzējis vienam šīs grupas dalībniekam aizbēgt uz Šveici. Vēlāk to atrada mirušu Ciriches viesnīcā. Šis vīrs, tāpat kā vairāki citi Jona draugi, bija homoseksuālis.

Nepilnu gadu vēlāk tas pats laikraksts vēsta:

Bet komūnistiem ir arī skarbāki paņēmieni. Piemēram, draudi un šantāža. Izraudzītam upurim komūnistu aģenti sameklē kādu tumšāku traipu pagātnē un piedraud ar tā atklāšanu, ja viņš nepārietu komūnistu pusē. It sevišķi homoseksuāļi ir šādu draudu upuŗi.

Bet mediķis Jānis Āboliņš vēl 1954. gadā raksta:

“Īstenībā katrs cilvēks ir homoseksuāls – viens vairāk, otrs mazāk. Kinsijs atradis 50% pie vīriešiem, 20% pie sievietēm. Ir jau varbūt dīvaini, ka gadās cilvēki, kas iemīlas sava dzimuma ļaudīs.”

Jāpiekrīt gan, ka ar izskaņu “-ists” darinātus vārdus – piemēram, komunists, rasists, anarhists, papists u.tml. – vieglāk lietot vērtējošā, nosodošā, kauninošā vai apsūdzošā nozīmē. Tā tas darīts 1912. gada 10. maijā Dzimtenes Vēstnesī publicētā ziņā:

Netīru prāvu, kuŗa aizķeŗ Vatikāna un aristokrātijas aprindas, pašulaik nodarbina Romas tiesas. Šī ir beigu nodaļa tai prāvai, ko vairāk kā gadu atpakaļ veda pāvesta slepenkambarkungs, marķīzs Mak-Svinejs, ķeizara Vilhelma drauga, grāfa Görtz-Šlitza znots. Svinejam bija tikušas piesūtītas daudz anonīmas apsmieklu vēstules un kartes, kurās to apvainoja, ka tas ar kardinālu valsts sekretāru Mery del Valu stāvējis intīmos sakaros. Svinejs kā ļaunas slavas cēlēju bija apsūdzējis kādu bijušo slepenkambarkungu marķīzu del Fierro. Tiesa Fierro gan attaisnoja, bet spriedumā viņš bijis lieliski kompromitēts. Sevišķi kāds liecinieks, barons Kanclers, par del Fierros pagātni bija stāstījis ļoti nepatīkamas lietas, tā ka vēl šimbrīžam nav zināms, vaj senākais pāvesta slepenkambarkungs ir īsts marķīzs, vaj noziedznieks un homoseksuālists. Vēlāk ar del Fierros lietu sāka nodarboties Romas joku lapa Asino un beidzot piezīmēja: “Ir sen pierādīts fakts, ka Vatikānā vēl arvien ir vesels bars homoseksuālistu.”

Jāpiezīmē, ka “Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā” un “Svešvārdu vārdnīcā” lietvārdi “homoseksualitāte” un “homoseksuālis” nav atrodami, toties ir “homoseksuālisms” un “homoseksuālists”. Svešvārdu vārdnīcā “homoseksuālisms” skaidrots kā “dzimumtieksme pret sava dzimuma personām” – bez jelkādām norādēm uz ideoloģiju, pārliecību vai kustību un bez kāda nosodījuma; “Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā” (tezaurs.lv/mlvv/) ir arī vārds “homoseksuālis”, kas skaidrots kā “homoseksuālists”, un tātad šie vārdi uzlūkoti par sinonīmiem. Lai gan valodā “-ists” tiešām bieži norāda uz piederību pie kāda grupējuma, kustības vai ideoloģijas, tas nav dzelžains likums: ir arī tādi vārdi kā “finansists”, “rekordists”, “novelists”, kas ir personas formas atvasinājumi no kādas parādības nosaukuma, bez obligātas saistības ar ideoloģiju vai grupu, vai novērtējumu.

Lai gan vismaz pagaidām to nevar droši apgalvot, plašāk publiskajā valodā mūsdienās tiek lietoti vārdi “homoseksuāls” un “homoseksuālis”, nevis “homoseksuālisms” un “homoseksuālists”. Viena otra vārda lietojumu saistīt ar padomju mantojumu arī būtu pārsteidzīgi, jo, kā redzams vecās avīzēs, abi varianti lietoti jau 20. gadsimta sākumā.

Jādomā, ka iebildumi pret vārdu “homoseksuālists” rodas drīzāk no šī vārda vēsturiski izveidojušās spējas aizskart pašus homoseksuāļus jeb homoseksuālistus. Kā zināms, spilgtākais piemērs tādam vārdam, kas vēsturisku notikumu dēļ izstumts no plaša lietojuma un aizstāts ar citu, ir vārds “žīds”. Kaut arī tas nav nekā oficiāli aizliegts, tā lietojums tiek uztverts ar piesardzību un pievērš papildu uzmanību pašam runātājam, nevis tam, ko gribēts pateikt.