Musolīni koncertā

Finché c’è morte c’è speranza.

Džuzepe Tomāzi di Lampedūza, “Gepards”

Kamēr ir nāve, tikmēr ir cerība? Šāda atziņa ir tik neparasta un tik dziļi sakņota savā izcelsmes vietā, ka, pat atrodot to rakstītu uz kādas lauskas paša tālākā tuksneša smiltīs, varētu uzminēt, ka te pabijis kāds, kurš lielāko mūža daļu nodzīvojis Sicīlijā.

Visā Sicīlijā nav mazāk sicīliskas vietas kā Ortidža, sala tās dienvidaustrumu nostūra tālākajā galā. Tā ir kā rozes zieds bez asajiem ērkšķiem. Un tomēr nekur citur šī dīvainā doma, ka nāve ir cilvēka beidzamā cerība, neizskan tik pārliecinoši. Proti, diez vai kādam no mums jebkad laimēsies savām acīm skatīt brīnumaināku pilsētu par šo, un pats lielākais tās brīnums slēpjas apstāklī, ka tā mirst.

Ortidža ir nocietināta saliņa, kurā kādreiz atradās grieķu Sirakūzas un no kuras jaunās Sirakūzas jau sen aizbēgušas. Pamesta viena, tā ikvienā aizkustina līdz dziļumiem to daļiņu, kas ar mīlestību domā par saviem līdzcilvēkiem, taču nosoda viņu centienus. Tā mums smeldzīgi un līksmi atgādina, ka mūsdienu dzīves svētībai vienmēr līdzi velkas arī divi lāsti: nekas tā nepasteidzina pagrimšanu kā progress, un nekas tā nepasargā no pagrimšanas kā nevērība.

Sirakūzās savus “Persiešus” iestudēja Aishils. Sirakūzu tirāns Dionīsijs uzaicināja Platonu par valsts vadīšanas mākslas pasniedzēju un par to atmaksāja ar tik vērtīgām zināšanām par valdnieku dabu, ka tikai neceremoniāli steidzīga atgriešanās Atēnās paglāba filozofu no turpmākas dzīves verdzībā. Pindars te atrada iedvesmu un Cicerons teica pacilājošas runas. Arhimēds raidīja pāri jūrām ugunīgus starus un aizdedzināja romiešu kuģus ar saules un spoguļa palīdzību. Sirakūzas jau bija sakāvušas Atēnas un patriekušas kartāgiešus, un arī šoreiz tām kopā ar Arhimēdu pietrūka pavisam nedaudz, lai atvairītu pašu Romu.

Sirakūzieši bija ieturēti savos agresijas brīžos un nepielūdzami savās pretošanās stundās. Ortidža neskaitāmas reizes ir kritusi svešinieku rokās, taču vienmēr izrādījusies izturīgāka par iekarotājiem un atjaunojusi neaizskaramo pašcieņu. Un katru reizi, kad sirakūziešiem vairs nav palicis, kurp bēgt, viņu pēdējais patvērums bijusi šī mazā saliņa nieka 30 metru attālumā no cietzemes.

Tālab dabiski, ka milzīgā un senāk kņadas un rosības pilnā viesnīca Hotel des Ètrangers tagad stāv tukša; tās savulaik augstmanīgais fasādes purpurs ir skarbās saules izbalināts. Tūristu okupācijai pienācis gals; mirstošā Ortidža izturējusi arī šo pēdējo barbaru iebrukumu.

Tomēr varenie vārdi, kas ierakstīti šīs vietas dižajā vēsturē, tagad šķiet nebūtiski, jo Ortidžas estētiskais vilinājums lielā mērā izskaidrojams ar to, ka tā kļuvusi par pieminekli neskaitāmiem anonīmiem amatniekiem. Un nebūt ne mazāk valdzina šeit rodamais patvērums no oficiālajiem mākslas šedevriem, kas pieprasa tik daudz uzmanības.