Pee pasaules malas

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā glabājas divi veci albumi brūnganos vākos. 1910. gada nogalē, uzturoties Tērbatas nervu klīnikā, tajos zīmējis Jānis Poruks. Uz viena albuma vāka viņš uzrakstījis “Bildermappe”, pēc tam abus “pp” pārsvītrojis un pārrakstījis tos citādi. Biezās, grubuļainās akvareļpapīra lapas izplēstas no vākiem un nav numurētas. Taču to secībai arī nav nozīmes, jo lapas atgādina palimpsestu: skices uz tām slāņojas kārtu pāri kārtai, cauri spīd zīmuļa līnijas, tām uzguļ jau pavisam citi, ar tinti ievilkti tēli. Cilvēki šajās bildītēs ir stilizēti un deformēti, tiem līdzās Poruks uzrakstījis pa vārdam, pa teikumam vācu, latviešu un krievu valodā. Vietām veikti grūti atšifrējami un, iespējams, ne vienmēr loģiski aprēķini. Poruks zīmējis arī ģeometriskas figūras, veicis nošu pierakstu, attēlojis reliģiskus motīvus. Visā šajā raibumā sadzīvo šķietami nesavienojami elementi, no kuriem daudzi mēdz atkārtoties. Rūpīgāk ieskatoties, daudzos tēlos var pazīt Poruka stāstu varoņus, kā arī viņam svarīgas personības, atsauces un idejas. Daži pieraksti un zīmējumi ir aizšvīkāti, lai pie tiem vairs neatgrieztos. Šie albumi tapuši rakstnieka dzīves pēdējos gados, un ieraksti tajos veikti līdz pat viņa nāvei 1911. gada 25. jūnijā.

Jānis Poruks piedzima 1871. gadā Druvienas pagastā, kur viņa vecākiem piederēja saimniecība. Vectēvs Krišs bija hernhūtiešu brāļu draudzes teicējs, bet Jāņa tēvs Jēkabs Druvienā ieņēma pagastveča amatu. Jānis bija vecākais no sešiem bērniem, un vecāki, redzēdami, ka zemes darbi Jāni neaizrauj, pielika pūles, lai palīdzētu dēlam izglītoties. Un, jo vairāk Jānis skolojās, jo vairāk apkārtējie manīja, cik ļoti viņš atšķiras ar savu sapņaino, melanholisko dabu. Mūsdienās, runājot par Poruku, cilvēki bieži iztēlojas kaut ko pa vidu starp pērļu zvejnieku un bālo Cibiņu “Kaujā pie Knipskas”. Diezgan šaurs rāmis autoram, kurš sarakstījis vairāk nekā 150 stāstu, publicējis neskaitāmus dzejoļus, recenzijas un rakstus par mākslu un tās vietu latvju sabiedrībā. Citiem turpretī Poruka personība ir apzīmēta ar birku “trakais”. Arī tas ir, maigi izsakoties, ierobežots skatījums, lai gan tiesa: Poruks ir vairākkārt uzturējies ārsta A. Šēnfelda Nervu un garā slimo slimnīcā un sanatorijā “Atgāzene”, Strenču Psihiatriskajā slimnīcā, bet dzīvi beidza Tērbatas Universitātes Nervu un gara slimību klīnikā no akūta nieru iekaisuma (nieres bija Poruka vājā vieta jau kopš bērnības). Viņš ārstējās ne tikai no “uzbudinātiem nerviem”, bet arī no tā saucamās ūdenskaites jeb ascīta – šķidruma krāšanās vēdera dobumā, kas parasti novērojama sirds mazspējas gadījumā. Poruka slimības vēstures diemžēl joprojām nav atrastas: Strenču slimnīcas arhīvs gāja bojā kara laikā, profesora Čiža nervu klīniku Tērbatā ar tās arhīvu izpostīja ugunsgrēks, bet Šēnfelda sanatorijas fondā, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā, liecības par Poruka ārstēšanos tā arī nav izdevies uziet.

Poruka laika psihiatrija

19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākumu mēdz dēvēt par morālās psihiatrijas periodu. Pirms tam psihiatriskās dziednīcas līdzinājās cietumiem (un nereti tajos arī bija ierīkotas), bet Poruka laikā tās jau bija gandrīz līdzvērtīgas citām ārstniecības iestādēm. Psihiatrijas pamatuzdevums vairs nebija pasargāt sabiedrību no garīgi nelīdzsvarotiem vai vienkārši ekscentriskiem tipiem, gluži otrādi – attīstījās uzskats, ka psihiatrijai kā medicīnas nozarei jāpanāk, lai spētu izpausties slimnieka psihes veselā daļa. Iedarbīgi medikamenti psihisku slimību ārstēšanai gan vēl nebija atklāti (pirmie šādi preparāti parādījās tikai 20. gadsimta vidū), taču psihiskās slimības jau saistīja ar smadzeņu darbības traucējumiem, tādēļ tika meklēti līdzekļi, kas spētu pacientu nomierināt un mazināt redzes un dzirdes māņus. Terapijā sāka izmantot, piemēram, malārijas zāles kvinīnu, anestēzijas līdzekli hioscīnu, bromu, opiju, kā arī alkoholu nelielās devās. Kādā vēstulē no slimnīcas Poruks savai izredzētajai Ernai min, ka viņam parakstīts “broms, chinins un mierīga dzīve”¹.

Psihiatri meklēja arī jaunus terapijas veidus. Aktualitāti guva iekaisuma un infekcijas teorija, saskaņā ar kuru ķermeņa infekcijas var radīt izmaiņas psihē, tādēļ jāārstē infekcijas avoti, piemēram, jāizrauj slimie zobi. Tādas iepriekš populāras, bet novecojušas metodes kā pacienta grozīšana speciālā ierīcē vai apliešana ar aukstu ūdeni tika atmestas. Tiesa, dažādas ūdens procedūras joprojām izmantoja, jo pastāvēja uzskats, ka ūdens pacientu nomierina. Arī Poruks savos albumos zīmējis vannas, bet vannošanos aprakstījis dzejolī “Sanatorijas putna dziesma” (1907):

Vēl vienu dienu, kā kanarij’s putnam,

Man, vecam kraukļam, ja vēl liek dzīvot,

Tad gribu es izkausēt būŗa stieņus

Ar sirdi un atkal brīvē lidot.

(Pats direktors sakas mani cienus)?

Trīs stundas par dienu, kā fosils, es guļu,

Pusstundu dzirda ar siltu buļļu –

Jonu un etera teoriju,

Taisnīb’s un goda teoriju

Te nepazīst, tik ap zelta teļu

Viss grozas tāpat kā veselos namos;

Par kapeiku iesveŗ sāli gramos,

Un vienu stundu par zivi man’ taisa,

Kad sargi man aukstas vannas maisa

Un meklē vannas no zila gaisa,

Man ceļā uz kapu piragus kaisa.

Tās citas man vajaga tupet

Un pamazām, tā kā mironim trupet.

Vai, vai! Kā domā par mani

Par mani, par mani tie āžu gani!

Poruks ārstējās pie Nervu un gara slimību klīnikas vadītāja, Tērbatas Universitātes Psihiatrijas katedras profesora Čiža. Vladimirs Čižs (1855–1922) bija dzimis Krievijā, Smoļenskas guberņā, Pēterburgā izcili pabeidzis Ķeizarisko medicīniski ķirurģisko akadēmiju, 1883. gadā ieguvis doktora grādu un papildinājis zināšanas Leipcigas Universitātes Eksperimentālās psiholoģijas laboratorijā. Čižu īpaši interesēja pazīstamu mākslinieku un zinātnieku psihopatoloģija (Konts, Nīče, Dostojevskis, Turgeņevs, Gogolis u.c.). Nav izslēgts, ka tieši šīs intereses vadīts viņš iedeva albumus Porukam, lai zīmē. Lai arī Poruks mīlēja mākslu, it sevišķi glezniecību, nav nekādu liecību, ka viņš būtu mēģinājis ar to nodarboties pirms uzturēšanās Tērbatas nervu klīnikā. Čižu Poruks attēlojis uz viena albuma vāka. Zīmējumā ārsts ir bez roku pirkstiem, bez kājām, bez drēbēm, ar skumju izteiksmi sejā un melnām brillēm uz acīm. Visdetalizētāk zīmējumā izstrādāta profesora galva.

Ārstēšanās pieredzi Poruks aprakstījis vairākos darbos. Piemēram, stāsts “Slimnīcā” (1901) sākas ar to, ka galvenais varonis, jaunais Ošs, attopas slimnīcā ar lauztu kāju un satraucas, ka viņam no tās būs jāšķiras. Tā arī notiek: Ošam tiek noņemta pēda, pēc tam kājā ieviešas gangrēna, un ārsti ir spiesti to noņemt līdz celim. Ošs iegrimst šausmīgā murgu vīzijā, kurā viņam tiek noņemta arī otra kāja, abas rokas un visbeidzot izgriezta sirds, jo arī tajā iemetusies puve. Stāsts beidzas ar vārdiem:

Viss laicīgais un pasaulīgais ir atņemts. Dvēsele ir brīva… Viņa paceļas no asiņainā operacijas galda un lido lēni, lēni augšup, uz labāku pasauli, skaidrajā brīvībā.²

Poruka diagnozes

Īpaši sakāpināts emocionālais stāvoklis Porukam iestājās gadalaiku maiņās. 1897. gada 21. februārī viņš rakstīja Ernai:

Priecajos kā bērns, ka mans vecais draugs ziedonis atkal tuvojas. Drīz atkal varešu just lielās dzīvibas jūtas. [..] Daba ir mana lielakā ienaidniece. Kā visadi viņa nav ap mani ņēmusies! Jau maziņu ta mani ir mocijusi! Kā gan lai es viņu mīlu? [..] Tikvien jau nav ledus, kā to nedomataji mēdz redzet. Ledus laikmets ir sācies jau dievibā. Un tad kāds brīnums, ka ari es, cilveks, topu auksts!

Vai citviet:

Es ļoti par to priecajos, ka reiz ziema iestāsies, jo šī laika svārstišanās pavasarī un rudenī man pretiga. [..] Drūmais rudenis nāk pār visu dabu, kapēc viņš lai ari nenāktu pār mani? (Attiecīgi 1901. gada 23. oktobrī un 9. septembrī.)

Pastāv uzskats, ka Poruka psihiskais stāvoklis ievērojami pasliktinājies ap 1905. gadu – politiskās situācijas un nemieru uzliesmojumu dēļ. Viņš cieta nemieros Rīgā un pat uzrakstīja uzsaukumu, ko vēlāk dabūja nožēlot. Pēc 1905. gada notikumiem Porukam esot sākušās halucinācijas un vajāšanas mānija, ko viņš atspoguļojis tolaik tapušajos stāstos “Kokgrauzis” un “Čūskas”³. Fantasmagoriskais stāsts “Čūskas”⁴ vēsta par diviem brāļiem, kam savā starpā jāsadala zeme. Precētais brālis dabū labāko zemes gabalu ar ganībām, otrs ir ar mieru ņemt purvaino zemi pie upes. Tur viņš bieži mēdz aizstaigāt, lai, iebridis čūslienā, rastu mistisku mieru pie dabas. Čūslienā stāv uzslieti daži maiglu krusti – vietās, kur nosistas čūskas. Arī neprecētais brālis reiz nosit čūsku, bet, kamēr viņš meklē kokus maiglu krustam, pārcirstais čūskas ķermenis jau ir pazudis – droši vien pie čūsku ķēniņa, kurš par to atriebsies. Pieradināta čūska mīt arī viņa sirdī, līdz izlien no tās un aizlec projām. Čūskas sāk nākt pagalmā un pulcēties ap klēti, kur varonis guļ, līdz kādu dienu viņš ierauga brāļa sievu raganas un čūsku pavēlnieces izskatā. Viņa ir uzsūtījusi čūskas, lai no vīrabrāļa iegūtu krusttēva mantojumā atstāto naudu. Kad stāsta varonis grib izteikt šo minējumu mātei, viņš tomēr apraujas, jo aptver, ka viņu, iespējams, uzskatīs par jukušu.

Šo pamatoti var uzskatīt par vienu no tumšākajiem Poruka stāstiem, kurā autors uzdrošinās ielūkoties savas apziņas dzīlēs, lai izrakstītu no sevis ārā tos tēlus, kas bija pārņēmuši viņa iekšējo pasauli. Līdzīgi ir ar stāstu “Kokgrauzis” (1905). Tas vēsta par noziegumu, kas pastrādāts pieviltas mīlas izmisumā – to lasītājam stāsta beigās pavēsta cietumā nonākušais vīrietis. Sieva viņu esot piekrāpusi un pametusi. Viņš palicis viens un nelaimīgs, depresijas un apātijas nomākts. Tā viņš dzīvojis pa māju ar veco dienestmeitu, nespēdams gulēt, šausmīgās domas viņu grauzušas dienu un nakti, līdz viņi ar dienestmeitu atklājuši, ka mājā iemeties kokgrauzis. Namdaris secinājis, ka tas tur mitinoties jau krietni ilgi un nams pēc pāris gadiem būšot jānoplēš. Kad dienestmeita kādu dienu devusies apraudzīt viņa māti, viņš namu ļaunā priekā aizdedzinājis cerībā, ka no krāsmatām uzzels jauna dzīve. Tomēr dienestmeita bija nokavējusi vilcienu un nemanīta atgriezusies namā, kur sadega. Par šo noziegumu viņš ievietots cietumā, kur lasītājam atzīstas: “Tiesas priekšā es cietu klusu par kokgrauzi. Baidījos, ka manis neieliek trako namā.” Stāsta sākumā viņš pārdomā, ka noziedznieka drūmās domas ir viņa vislielākais sods, jo

šausmigais melnums no viņa galvas neizzūd. Tas viņu baida un tirda. Šis melnums viņu dzenā, un domas, kā furijas, šausta viņa nabaga novārdzināto dvēseli. Nav starp cietumniekiem neviena vesela cilvēka. Tiklīdz viņš iekļūst cietumā, tas saslimst un sasirgst. Viņš nevar vairs loģiski domat.

Cietumā pabijis arī pats Poruks, lai gan viņa “noziegums” bija pavisam citas dabas. 1894. gadā, pārbraucis no Drēzdenes, viņš neieradās uz zemessargu apmācībām, tāpēc viņam piesprieda cietumsodu, ko viņš izcieta Tērbatā. Viņam bija tik labas attiecības ar cietuma uzraugu, ka viņa kamera netika slēgta un dažkārt viņi pat kopā devās pastaigāties ārpus cietuma teritorijas. Nākot pie varas caram Nikolajam II, ieslodzītie tika amnestēti. Atbrīvoja arī Poruku – viņš izcieta tikai četras nedēļas piespriesto sešu vietā.

Poruks ļoti saasināti uztvēra katru gadījumu, kad cilvēki nebija rīkojušies pēc labākajiem nodomiem vai nebija spējuši sasniegt savus mērķus. Viņš, protams, labi apzinājās arī savus trūkumus, tā iedzīvodamies pastāvīgā vainas sajūtā un pašnosodījumā. Sevis šaustīšana Porukam pamazām kļuva par ikdienu. Mācītājs Voldemārs Maldonis apcerē par Poruku atklāj:

Maz Porukam bija savā laikā draugu. Maz cilvēku saprata, izjuta viņa dvēseles aktīvitāti. Iekšienē veidojās persona, kas gribēja būt un bija balta. Katru melnumiņu tas vienatnē, klusumā ilgi mazgāja. Tādā brīdī mēs viņu redzējām stipri uztrauktu, sajukušiem matiem. Ja viņš ar sevi tur nebija ticis galā, tad P[oruks] skuma, nepieejams citiem ilgu laiku. Viņa atbildes, izteicieni, atcirtieni bija asi, strupi, par daudz vaļīgi. Ar to zināms viņš sita sev jaunas brūces, ar to no jauna apmelnoja savu balto dvēseli. Cēlās dažureiz izmisums, kuŗā kārtotā kārtība izjuka, nu izpeldēja iekrustotā savvaļīgā nekārtība. Sāpēs, rūgtās domās, ātrā iedomu gaitā tas sūrojās par visu: viss tapa tam meli, nepatiesība, viss māņi un maldi. [..] Savā melanholiskā dvēseles noskaņā P[oruks] daudz cieta, ja drīkstētu teikt, pats savas baltās dvēseles vainas dēļ.⁵

Psihiatrijas profesors Hermanis Buduls (1882–1954), iedvesmojies no sava skolotāja Vladimira Čiža intereses par radošo personību psihisko veselību, 1911. gadā publicēja apceri par Poruka gara stāvokli un slimības izpausmēm. Buduls sāka strādāt Tērbatas Universitātes klīnikā pie profesora Čiža 1910. gadā, tātad Poruku viņš ārstēja tikai viņa dzīves nogalē. Buduls joprojām uzskatāms par vienu no ievērojamākajām personībām Latvijas psihiatrijā. 1920. gadā, tikai gadu pēc Latvijas Universitātes dibināšanas, viņš tika uzaicināts par mācībspēku Psihiatrijas un neiroloģijas katedrā, vadīja Rīgas pilsētas Sarkankalna slimnīcu (tā atradās pašreizējās Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas teritorijā), sniedza teorētisku un praktisku apmācību topošajiem ārstiem. Budula grāmata izraisīja asu reakciju, un 1925. gadā viņš izdeva tās pārstrādātu versiju ar nosaukumu “Poruka dvēseles noskaņas krēslainās dienās”. Poruka brālis Jēkabs un citi radinieki asi vērsās pret psihiatriem, neatzīdami Poruka slimību. Jēkaba Poruka izdotā apcere “Jānis Poruks. Piezīmes par viņa dvēseles stāvokļa līdzšinējo apgaismošanu un biogrāfijas sastādīšanu” (1931) cenšas apšaubīt jebkādus spriedumus par Poruka slimību. Tomēr Budula grāmata, kā arī Poruka sievas Ernestīnes jeb Ernas “Atmiņas par Jāni Poruku” nepārprotami norāda uz rakstnieka gara slimību un tās attīstību.

Poruka un Ernestīnes attiecības sākās 1901. gadā, tieši Lieldienās. Tā paša gada 17. oktobrī viņš no slimnīcas nosūtīja savai iecerētajai vēstuli:

Kas uz maniem nerviem attiecas, tad ārsts domā, ka es tikšu gluži vesels. Galvenais iemesls tam visam manas dzīves kārtas pārmaiņa, jo agrak es biju drusku nezolids, bet tagad pati zoliditate. Dažos gadijumos tas pat esot bīstami. Lai tas būtu kā būdams, nezolids es vairs nebūšu un krizi es domaju izturet. Tā tad šimbrīžam saudzi mani un nepaģēri no manis stingru, pēc iespējas jautru, dzīves vīzi, kamēr es gluži būšu atpūties.

Neilgi pēc tam, 7. novembrī:

Šodien es konzulteju Dr. Šenfeldtu, kuŗa iestādē es tūlit došos. Nedomā, mīļā, ka mana slimiba dibinajas tikai uz iedomibu, – taisni otradi, – neesi ari bēdiga. Tikai pēc pāris nedeļām zinās, kas ar manu slimibu darams. Ātrak tā tad es Tev nevaru neka teikt, kā ar manu nākotni ir. Ja Tev iespējams, tad apmeklē mani. Mana adrese līdz turpmakam sekošā: Riga, Thorensberg (Atgahsen), Mitauer Chaussee Nr. 47. Dr. med. Schoenfeldt. Nervenheilanstalt. Vairak nevaru Tev šodien rakstit, jūtos pavisam noguris.

Visdrīzāk “nezoliditāte”, uz ko Poruks te atsaucas, ir iedzeršana mazliet pār mēru, jo paģiras Poruks mēdza izjust kā morālu sodu. Arī materiālie apstākļi bija spiedīgi. Un tam visam pāri – vilšanās sevī. Poruks bija viens no retajiem, kam laimējās studēt ārzemēs. Tomēr, aizbraucis ar lielu pašapziņu, Drēzdenes konservatorijā viņš bija spiests atzīt, ka viņa skopās iemaņas mūzikā nespēj sacensties ar citu, talantīgāku studentu panākumiem. Šāda atziņa Poruku ārkārtīgi ievainoja. Laika gaitā viņš attālinājās no mūzikas un aizvien vairāk nodevās rakstniecībai.

Nojauzdams, ka Ernu tas neizbiedēs, Poruks uzticēja viņai pārdzīvojumus, kurus neuzdrošinājās paust citiem. 1901. gada 26. novembrī viņš rakstīja:

Ai, šī vārguļošana, kad nekad nevar ne pilnigi dzīvot, ne mirt! Tūkstošām domas, tā vientuļi guļot, nāk un iet pa galvu. Tās nav manas domas, tās ir visa univerzuma domas, kas savā ceļā saķeŗ nelaimigo slimo inteliģenci, un tad tās pazūd, tās ir patiesibas, pie kuŗu atzīšanas cilveks tikai tad nāk, kad viņš slims un caur jūteligumu palicis jūtigs.

Tālāk vēstulē viņš atzīstas, ka raudājis un gribējis ar visiem draugiem izlīgt kā uz atvadām.

Saņēmis Ernas atbildi, Poruks jau nākamajā dienā rakstīja, ka viņa nedrīkst ļauties melanholijai, citādi bojā aizies abi. Poruks apzinājās, ka viņa “pastāvigās nopūtas vainīgas” pie Ernas “nospiestā gara stāvokļa”.

1902. gada 24. janvārī viņš vēstulē Ernai rakstīja:

Un cik laimigs es esmu manā šaurā istabiņā un kauču man ar’ ir slima dvēsele un slima sirds, taču manī ir vesels gars, kas spēj šo viltus dzīvi no patiesās nodalit un patiesi atšķirt. Ārsts gan saka, ka man jauzmeklejot cilveki, lai es neiekristu gŗūtsirdibā, taču es savā vientulibā esmu daudz mazak gŗūtsirdigs nekā sabiedribā, kur maļ tās pašas vecu vecās, man tik labi pazīstamās dzirnavas, kur slapjie domu salmi negrib degt, un kur atkal un atkal atkārtojas vārdu mīstiklas tāpat kā (skaistais laiks), un mazliet gŗūtsirdibas nav nemaz tik ļauni, tad izdziedinajas no daudzām daudzām dumjibām, iedraudzejas ar nāvi, kas tā biedē visus viegli domatajus un kas taču mūsu labakā draudzene ir.

1905. gada novembrī Poruku ievietoja Šēnfelda privātajā slimnīcā “Atgāzene”, kur viņam uzstādīja diagnozi “smadzeņu vājība” (Lues cerebri)⁶. Acīmredzot pastāvēja aizdomas par smadzeņu sifilisu, ko tajā laikā pastiprināti pētīja. No klīnikas viņš rakstīja Ernai, ka ilgojas pēc mājām, viņas un meitas. Poruks ar meitu Karmenu Tatjanu labprāt spēlējās un sacerēja viņai daudzus dzejoļus, arī par folkloru kļuvušo dzejolīti “Tracis” (1904) ar visiem zināmajām rindiņām:

Mazs kaķits,

Mazs zaķits

Uz ceļa satikās

Un brīnojās.

Poruks bija pieķēries mājām kā drošam patvērumam, kurā par viņu rūpējās Erna. Vienā no albumiem redzams mājas zīmējums ar parakstu “Villa Poruk”, kas arhitektoniski līdzinās Poruka Lāču mājām Cēsīs.

Jānis Lapiņš savā apcerē par Poruku min, ka “citreiz viņam ir schizifrēniska domāšana”. Pirmā norāde uz šādu diagnozi parādījās, Porukam ārstējoties pie profesora Čiža Tērbatas Universitātes nervu klīnikā.⁷ Psihiskās slimības nesākas pēkšņi. Šizofrēnijas priekšvēstnešus uzvedībā un domāšanas veidā nereti var novērot jau bērnībā vai pusaudža gados. Nav izslēgts, ka arī Poruks jau samērā agri apjauta sevī slimības iedīgļus. 1896. gadā pie stāsta “Vecais muzikants” publikācijas viņš pievienoja atsauci, kurā nojaušamas bažas par veselību:

Šo stāstiņu es publikai nododu, sajuzdams bailību. Nevis “pa gaisiem lidot” ir mans nolūks, bet iepazīstināt publiku ar patiesībām, kuŗas vienam vaj otram varētu būt svešas. Reti, kur tik daudz nelaimīgu, kā mākslinieku aprindās. Viņi, mākslai kalpodami, nāk ar dabu konfliktā. Viņi top nervozi savadnieki, kuŗus ikdienišķigie, veseligakie ļaudis pārprot. Fantazija pārdarbina viņu smadzenes, tā ka nereti viņi top smadzeņu slimi, kā to mēs redzam pie vecā muzikanta. Pie šā visa vēl dažreiz pievienojas sliktie zocialie apstākļi, biedru greizsirdiba, skaudība un intrigas, kādas tik var izdomat tie, kuŗiem ir dzīva fantazija. Bēdas un izsamišana, un kā pie “vecā muzikanta” redzam, – nelaimiga, smiekliga mīlestība. Beidzot iedrošinos piezīmēt, ka īsts mākslinieks nevar nekad laimīgs būt, jo viņam ir ideali, kuŗi nav zemes virsū sasniedzami, pēc kuŗiem sniedzoties viņi ja ne āreji – dzīvē, tad iekšķeji ņem traģisku galu.⁸

Stāsta “Vecais muzikants” centrā ir vijolnieks Vecais Orfejs, kurš orķestrī izceļas ne tikai ar savām iemaņām un pieredzi, bet arī ar cienījamo vecumu. Reiz mēģinājuma laikā viņš sajauc partitūru un turpat uz vietas nobeidzas. Orfeja tēls parādās arī citviet Poruka daiļradē, piemēram, romānā “Rīga”. Orfejs nav tikai Poruka stāstu varonis. Tas ir arī kāds mistisks spēks, kurš palīdz veidot Poruka izpratni par mīlestību un kurš 15 gadus pēc parādīšanās tekstos atkal uznirst slimības laika skiču albumā ar parakstu “Orpheus in der Unterwelt. Die Liebe ist unzerstörbar”.⁹ Virknē tekstu Poruks rakstījis par sapņainiem ideālistiem, kuri, atdūrušies pret savas smalkās pasaules nesaderību ar realitāti, uztvēruši to ar sakāpinātu jūtīgumu, pāridarījuma sajūtu un pat traktējuši to kā nervu kaiti un ārprātu. Šī tonalitāte Porukam parādās noteiktos laika posmos. Šāda ir, piemēram, virkne 1902. gadā publicētu stāstu, kuros priekšplānā izvirzās aizvainojums, nesaprastības sajūta, pāridarījums. Vienā no tiem, stāstā “Dēmons”, galvenā varoņa izjūtās iedzīvināta savāda agonija: “.. bija tā ap sirdi, kā mēdz tad cilvēkam būt, kad tam viss vienalga.”¹⁰ Galvenais varonis noraugās uz altārgleznu, kuras saturs bijis “Nāciet šurp visi, jūs, kas esat grūtsirdigi, es jūs gribu iepriecinat!”.¹¹ Stāstā cilvēkus pārņēmusi tieksme bariem doties uz baznīcu. Arī stāsta vēstītājs tur tiekas ar līdzīgi domājošiem draugiem jeb bēdu biedriem, kuriem pat ir “līdzigas fizionomijas un savada vieniba mūsu raksturu parādibās”¹²: viņiem piemīt “nervozas, jūtigas kustības”. Šai dīvainajā laikā cilvēki biežāk iet uz krogu, kas pamazām sāk “līdzināties vairāk ārprātīgo namam, kurā starp dzērājiem un piedzērušiem jaucās nedzēruši, kuŗi tomēr runāja aplam”¹³. Galvenajam varonim “ausīs zvanīja izmisums”, un, lasījis Ļermontova “Dēmonu”, viņš lūdzas, lai arī pie viņa ierodas Dēmons un viņu atpestī. Viņš sāk ne tikai cerēt, bet arī taisīties uz nāvi un pat dungo šādu dziesmiņu: “Gultā kāpdams pieminu,/ Kā es kapā gulešu;/ Un kad miedziņš izgulets,/ Tad no kapa celšos svēts.” Visapkārt valdošais bads liek mesties projām “vēja ātrumā” arī citiem – cilvēkiem, “kuŗus atstājuši labie un ļaunie gari, kuŗi grib aizbēgt no pasaules, grib izbēgt dzīvei un tomēr dzīvot”. Bads iezīmē “pārejas laikmetu”, kad “vecā, vājā raža ir izbeigusies, un jaunā vēl nav ievākta”¹⁴. Skriedami viņi attopas purvainā zemē un brīnās, jo līdz tam te bijis sausums. Stāsta beigās Dēmons parādās kā augsts, melni spīdošs tēls ar iezaļganām, bronzas spīdīgām miesām, un galva tam sniedzas līdz padebešiem, bet spārni – pār austrumiem un rietumiem. Viņi ir gatavi atdot Dēmonam savu dvēseli apmaiņā pret glābšanu no bada. Nobeigumā Dēmons izrādās “jaunais laikmets” jeb “egoisms”, un, kad šis tēls izkustas, tas samin nabaga lūdzējus zem sava varenā svara. Iespējams, šī ir viena no būtiskākajām Poruka un viņa darbu atslēgām. Atskatoties uz šo stāstu, arī Maldonis saka:

Poruks visa ļaunuma sakni domā egoismā. Egoisms tam visas nelaimes cēlājs. [..] Fizioloģiskais pamats neētiskām dvēseles dziņām pa lielākai daļai meklējams neveselīgajā nervōzajā miesas stāvoklī, nervōzās jūtelīgās kustībās un darbībā.¹⁵

Poruka stāstu vēstītāji visbiežāk ir arī galvenie varoņi, turklāt lielākoties tās ir “anonīmas personas” bez vārda un citām individuālām iezīmēm. Daudzos stāstos parādās personāži, kuri jau sirgst vai kurus nodarbina aizdomas par sirgšanu ar vājiem nerviem, nervu kaitēm, ārprātu. Stāsts “Nervi” (1898) atspoguļo ģimeni, kas no pilsētas pārceļas uz laukiem, jo saimniece “ir vāja ar nerviem”. Sulainis Džons Pred – jeb Jānis Priede jokojot izmet dienestmeitai, ka šī slimība ir lipīga un drīz vien viņa pati to redzēšot. Kad kundze pēc pirmās laukos pavadītās nakts ir satraukusies un kaprīza, tiek izsaukts ārsts, kurš tai izraksta broma sāli. Vīrs domā, ka diez vai tas līdzēs, jo kundze zāles visdrīzāk izliešot. Tad viņš iedomājas sievu “nervu slimnieku namā”, un viņam acīs saskrien asaras. Viņš sievu mīl.

Viņam liekas, ka ne tik viņa kundze un daudzi citi ir nervozi, bet, ka nervoza ir visa pasaule, viss, viss… Tur tāļi dziļajās pasaules telpās viņš meklē nervozitates cēloni...¹⁶

“Cīņas” (1902) ir vēl viens Poruka stāsts, kura galvenais virzītājspēks ir varoņa aizvainojums pret apkārtējiem.

Viņam nebija vairs neviena drauga. Visi viņa biedri bija atkarigi no tiem, kuŗiem viņš bija teicis patiesibu acīs, kuŗi bija valšķi, cilveki bez idealiem. Bet tiem bija lielaka vara, nekā viņam, tie satureja simtiem ļaudis savās rokās, kā spēļu lietiņas, un ari viņa biedri starp tiem atradās. Tad nu viens, gluži viens. Viņš juta, ka katrs viņa nervs sāpeja. Ar meliem tie bija viņu apkaŗoši, ar briesmigiem meliem, kādus tikai velna prāts varetu izdomat.¹⁷

Šāda atskārta pamodina varonī domas par pašnāvību. Tekstā minētā “inde” ir maza pudelīte, pēc kuras ieņemšanas viņš gulēs zārkā, ap ko stāvēs visi savējie. Iztēlodamies tuvinieku ciešanas, viņš no savas iedomas atsakās.

Arī Poruka dzīvē bijuši gan brīži, kad viņš gribējis darīt sev galu, gan epizodes, kad viņu vajājusi doma, ka viņu grib noindēt. Vienu no tām savās atmiņās apraksta Erna:

Vakarā vēlu ienāca Akuraters un vēl divi kungi. Es negribēju gan viņus laist pie Poruka, bet viņi te bija tikai pirmo reizi un man tik sveši, ka es neuzdrošinājos noraidīt un arī nesapratu, kā pateikt, lai viņi nerunā par uzbudinošām lietām. Kad viņi aizgāja, Poruks bija galīgi satraukts. Es nezināju, ko darīt, domāju, kaut viņš varētu apgulties, un steidzos pa melnu nakti uz pilsētu pie Dr. Ķivuļa, kas mani pieņēma un iedeva man miega zāles. Pārnākusi atradu Poruku mierīgu. Viņš nejautāja, kur es bijusi, tikai svinīgi teica: “Vai nu ir laiks?” Ātri man izšāvās caur galvu gadījums, kad viņš man bija nosacījis, ja ar viņu notiktu kas ļauns un viņš nezinātu, ko runā, lai es tad viņam iedodu nāves zāles. Uz viņa jautājumu es neatbildēju nekā, tikai atsvabinājos no slapjām drēbēm. Tad viņš maigi atsēdināja mani sev blakus uz kušetes, pateicās par visu, ko es viņam labu darījusi, un iedeva man mazu grāmatiņu Mein Tagebuch oder das Büchlein der Nacht¹⁸. Tanī bija daudz rakstīts par bērnu audzināšanu aforismu veidā; tagad tas man vienai būšot jādara. Viņš runāja ilgi un sirsnīgi. Pēc tam Poruks mierīgi izdzēra iedomātās nāves zāles un iemiga. Otrā rītā Poruks neteica nekā, tikai darīja visu, kā es liku, un mēs aizbraucām uz Šēnfelda sanatoriju.¹⁹

Noindētus personāžus Poruks attēlojis arī savos albumu zīmējumos – vienā tas ir “saindētais ģenerālis”, kādā citā lapā nenosakāma cilvēka portrets ar parakstu “noindētais mākslinieks”.

Mūžīgā uzticība un daudzsejainā greizsirdība

Viens motīvs bieži atkārtojas Poruka zīmējumos – cilvēki ar divām sejām. Cilvēka divdabības vai divkosības tēma Poruku nodarbinājusi visu viņa daiļrades laiku. Vairākos stāstos Poruks liek varoņiem veikt izvēli starp materiālām vērtībām un mīlestību, un mīlestība Porukam nozīmē dvēselisku savienību starp gara radiniekiem, kurus nevar šķirt ikdienas dzīves šķēršļi. Piezīmju albumā Poruks uzzīmējis ar mugurām saaugušus laulātos, parakstot zīmējumu: Ein unzertrennliches Ehepaar.²⁰ Tāds bija arī viņa attiecību ideāls dzīvē. Jāņa un Ernas laulības savienību nespēja saraut pat Poruka slimības saasinājums. Apkārtējie mēģināja pierunāt Ernu no Poruka šķirties, un reiz Erna pat bija sagatavojusi dokumentus laulības šķiršanas prasībai, tomēr šo soli nespēra, jo apzinājās, ka bez viņas Poruks aizies postā. Savās atmiņās Erna raksta:

Mana māte sāka runāt par šķiršanos. Vai es gribot visu savu mūžu nomocīties ar traku vīru! Es esot sacījusi, ka viņš ir ievērojams rakstnieks, bet kur tad nu esot tā ievērība, ka neviens nerādoties un par viņu nedomājot? Mātei par patikšanu tad arī es sagādāju caur advokātu Teikmani visus vajadzīgos dokumentus un aizbraucu pat uz Rīgu, lai iesniegtu tos konsistorijai. Tas arī bija viss, jo iesniegusi šos papīrus es netiku. Es skaidri jutu, ka neesmu spējīga Poruku pamest savam liktenim, nedz arī aiz muguras, viņam nezinot, šķirties no viņa, lai gan tas viņa slimības dēļ bija tik viegli izdarāms. Pat sirmais mācītājs man aizrādīja, ka vajagot tikai pieaicināt vienu pazīstamu cilvēku, kas formāli aizstāvētu Poruka intereses, un jautājums būtu nokārtots. Mājās pārbraukusi, es pateicu mātei, ka nekad nešķiršos no Poruka, lai arī viņš dzīvotu, slimotu, Dievs zina, cik ilgi, ka mans pienākums būt pie viņa un ar viņu, kā laulājoties esmu solījusies, ka tāds mans liktenis, un es nevaru citādi rīkoties.²¹

Poruka pieķeršanās Ernai nereti pārvērtās greizsirdības lēkmēs un nepamatotos apvainojumos. Greizsirdības scēnas risinājās jau attiecību pašā sākumā.

Poruks ļoti cieta greizsirdības dēļ. Neviens nedrīkstēja mani sveicināt, viņš necieta pat, ja es ar kādu vīrieti sarunājos, vienalga, veikalā vai citur.²²

Bet greizsirdība arvien pieauga. 1910. gada maijā Poruks vēstulē ārstam sūdzējās:

Cēsu pilsētas galva Berzona kgs²³ uzdrošinās manu sievu Ernestini savest kopā ar dažiem vīriešiem. Sevišķi šejienes krievu partija ir tajās domas, ka Berzonam esot uz to tiesība. Te manu sievu uzaicina piekopt fizisku milestibu kads kapitans Ķese, latvietis Cēsu apkārtnē, te atkal citi varoņi. Tā kā mana sieva sākot no 1905. gada ir pazīstama ka dama, kuŗas mīlestiba atklāti katram pieietama, tad man nākas gŗuti izpatikt visiem viņas mīļākiem. Sevišķi cenšas manu sievu aplaimot Zīlišu familija Strenčos.²⁴ Es pavisam neesmu tik briesmigi greizsirdīgs, bet uz ilgāku laiku šī draiskulība man ķeŗas pie kauliem. Cilvēki, pat ari tadi kungi, ka Dr. Treijs un viņa radinieki negrib nakt pie prata. Viņi domā, ka tie, nešķīstību un krāpšanu pabalstot laulibas dzīvē, darot labu darbu. Es visu to panesu mierigā prata, bet ja tad pūlis sak izradit viegli redzamas gariga traucējuma pazīmes, tad to nevar uzskatit par atsevišķu, šaī lieta gluži neiepītu personu vainu, sevišķi tadu, ka es, kuŗam citu grēku dēļ bieži ir nācies svīst.

Daudzi no Jūsu kolēģiem ir lieli nelieši. Ta piemēram Smilgas kungs, kads ārsts Cēsīs, kuŗš gandrīz katru dienu ir piedzeries. Šim vīriņam savā ūdens dziedniecības iestādē ir darišana ar slimam sievietēm, kuŗu gribai tas pārak paklausa. Bez tam liekas, ka viņš izlieto savu ūdens dziedniecibas iestādi tāpat kā Bērzons un Paukuls Latviešu Biedribas namu Cēsis par atklātu mīlestibas iestādi, jo citādi veikals nesokas. Līdz ko Bērzonam, Dances kundzei²⁵, manai svainenei zobārstei Peterson un ari manai sievai pēc mīlestibas baudas vairs nepatīk uz mani skatities, tie uzaicina tūlīt gorodovoju vaj ārstu man uz ielas sekot. Šejienes krievi un latvieši visparigi vairs negrib atzīt nekādas laulibas. Viņi mīlestibā viens otru ta pazīst, ka tie, kuŗi ar šo lietu nav iepazīstināti, tiek skaitīti par lopiem.

Lieli barbari šaī lietā ir ari žīdi. Viņi nevar iztikt bez vīriešu un sieviešu savešanas kopā. Vēlāk tas viss smagi atriebsies. Būtu labi, ja Jūs, doktora kungs, paslepšus atbrauktu uz Cēsim un še izdaritu mazu revīziju, jo ši nekrietnā rīciba ir smagas garigas slimības simptoms. Es Jums par to nevaru samaksāt, bet varbūt vainigie Jus piekukuļos. Tadu naudu var mierigi iebāst kabata, jo šiem neliešiem ir naudas pärpilniba un tie dzīvo uz nebēdu. Bet pret mani, lūdzu, izturēties saudzigi, jo citādi iznāks liels skandāls.

Buduls grāmatā “Poruka dvēseles noskaņas krēslainās dienās” min, ka

tādas pašas vēstules Poruks uzrakstijis Tērbatas psichiatriskā klinikā 1910. gadā. Ari viņās redzami atspoguļojas daždažadas murgu idejas, starp kuŗām dominejošu vietu atkal ieņem vajašanas murgi.²⁶

Rakstnieka slimības kontekstā īpašu uzmanību pelna juceklīgais stāsts “Doktora Pfiffa dienas grāmata” (1907). Tās ir kāda Dr. Jāņa Pfiffa plānprātīgas piezīmes par naudas trūkumu, novērojumiem par vaļīgu dzīvesveidu un seksuāli transmisīvām slimībām. Dažādi kārdinājumi, prostitūtas, seksualitāte un veneriskās kaites aprakstītas arī stāsta “Nabaga Lacarus” (1909) ievadā, kura darbība risinās Berlīnē. Pārsteidzoši, bet Poruka dievinātā Berlīne šeit attēlota pavisam pretešķīgā gaismā: ārēji tur valda kārtība un tīrība, bet aiz šī aizsega cilvēki ļaujas izpriecām un baudām. Stāsta centrā ir divu brāļu – no kara pārnākušā nogurušā, trūcīgā Filipa un viņa bagātā brāļa Andreja – attiecības. Vīlies ideālos, Filips nolemj darīt sev galu, iešaujot ar revolveri sev krūtīs. Tomēr ievainojums nav letāls, un slimnīcas psihiatrs konstatē, ka Filipa prāts aptumšojies, jo sekojis pārlieku šaurai izpratnei par plašo pasaules kārtību. Filips aptver, ka nav derīgs racionālajai dzīvei, bet arī nomirt nav spējis, tikai apgrūtinājis sievu, kas nav spējusi izprast Filipa jocīgo skatījumu uz pasaules kārtību.

Arī lielu daļu albuma zīmējumu aizņem ar seksualitātes tematiku iekrāsoti tēli. Tās ir gan atkailinātas sievietes, arī “lezbietes”, gan ģenitālijas, reizumis dzimumaktā. Budula grāmatā publicētās Poruka atmiņas par ceļojumu uz Drēzdeni, kas sarakstītas, uzturoties slimnīcā, stilistiski atšķiras no citiem autora sacerējumiem. Tās diezgan tieši pieskaras seksuālu sakaru atstāstījumam un seksuālu attiecību novērojumiem starp citiem cilvēkiem. Tā, protams, ir krasi atšķirīga perspektīva no Poruka daiļdarbos tēlotās romantisma laikmeta izpratnes par tuvību (kas vienmēr ir heteroseksuāla). Tā tiek attēlota kā attiecības starp ilgām un ciešanām un tikai retumis atļaujas aizplīvurotus mājienus par fizisku tuvību.

Lielummānija un jupiterāņi

Poruks bija apsēsts ne tikai ar greizsirdību, bet arī ar dažādiem izgudrojumiem un grandiozām idejām – zinātniskām un pseidozinātniskām teorijām par kosmosa uzbūvi, kas parādās arī Poruka zīmējumos līdzās ģeometriskiem ķermeņiem, telpiskiem objektiem, perspektīvas un proporciju shēmām, atsaucēm uz fiziku un trigonometriju u.tml. Ar šīm idejām rakstnieks bija pārņemts tieši slimības saasinājumu periodos. Arī Buduls min, ka

slimais dzejnieks savu vārdu saista ar karaļa vārdu. Ari dažos citos manuskriptos ir sastopami lielmanibas murgi.²⁷

Buduls norāda uz Poruka tekstu, kas ierindots līdzās citiem Poruka pēdējā perioda apcerējumiem:

Kādā rakstā Poruks ziņo:

“Man jaatzīstas, ka ir daudz cilveku, kuŗi nopietni raugas uz mani kā uz karali. Cik man zinams, tad skolās skolnieki un skolnieces mani ir izvēlejuši par dzejnieku karali, bet tas nepatika nedz mācitajiem, nedz žandarmiem (kuŗi Krieviju gribeja pārvērst par republiku). 1907. gadā mani tiešam iecēla par karali. Uz Cēsim atbrauca prūši un veda sarunas ar mani par jaunu karaļa valsti. Sākumā es šaubijos, domadams, ka pie manis atsūtitie prūši ir Viļuma II. spiegi, bet drīz es pārliecinajos, ka lieta ir nopietna, jo Eiropas valdnieki šinī laikā sajuta no saviem aristokratiem savadu aukstumu. Un tā kā tautas bija ļoti dumpigas, tad valdnieki vaj valdnieku padome nolēma saukt uz jaunnodibinatā troņa kādu no tautas, kuŗš pazītu visas tautu kustibas un kuŗš pie laika aizsargatu valdnieku savienibas pozicijas. Šaī nolūkā dažiem garidzniekiem bij uzticets savākt ziņas par Iru zemes, Skotu zemes, Norveģijas, Zviedrijas un Baltijas zemniekiem, kur pie pēdejiem vēl palicis patriarchalisms un kur zēni-gani vēl līdz šo baltdien’ ir piepaturejuši stingru tikumibu kā savu idealu un gana spieķi. Liktenis bij nolēmis, ka mani papriekš ievēleja par tādu ganu, lai gan es kā students dzīvoju ne visai tikumigi…..”

Karaliskuma apziņa Poruka dvēselē pa slimibas laiku nebija pastāviga parādiba. Ari pats tas ceļš, kādā slimais dzejnieks iedomajās nokļuvis pie sava karaliskuma, liecina vairak tam par labu, ka te ir vairak darišana ar nelaiķa patoloģiskās fantazijas rotaļašanos, nekā ar pārliecinata karaliskuma apziņu. Tomēr slimā dzejnieka dvēselē šad tad pamirdzeja pa dzirkstelitei no lielmanibas apziņas, pie kuŗas viņu dabigi noveda viņa vajašanas māņi, jo aizvien notiek, ka tikai augsti stāvošas personas apskauž, vaj pat vajā, kurpretim maziem cilvekiem reti kāds piegriež ievēribu.²⁸

Savukārt tekstā “Psichopatoloģija I: Fantāzija”, kurā arī tiek pētīta karaliskuma izjūta, pieminēts, ka

Nelaimigo dzejnieku sapnī redz Bavarijas karalis Ludviķis II un dod tam padomu sarakstit brošuru par nākotnes reliģiju, ko vieglprātīgais dzejnieks arī izdara.

“Nākotnes reliģija”, uz kuru Poruks te atsaucas, visdrīzāk ir viņa paša sacerējums “Nākotnes reliģija”, kas 1894. gadā sarakstīts vāciski un izdots Berlīnē, pat atkārtoti.

Zīmējot dažādās shēmas kādas teorijas ietvaros, Poruks centās atrast cilvēka psihes, prāta enerģijas formulas, analizēja cilvēces izcelsmi un planētu ietekmi uz cilvēku un kosmosu. Dažos zīmējumos šīs matemātiskās darbības saistītas ar cilvēka attēliem, kas varētu liecināt par Poruka centieniem ar šīm formulām izskaidrot cilvēka smadzeņu darbību. Zīmējumos parādās arī Visuma uzbūves shēmas un planētas (Saturns, Marss, Venera, Merkurs), kuru lomu rakstnieks mēģināja izprast. Zīmējumus pavada šo planētu iedzīvotāju nosaukumi – piemēram, jupiterāņi vai Phantus, Bewohner des Planeten Venus²⁹. Bet kādā no albuma kosmogrāfiskajām izpētēm Poruks ir ierakstījis “Pee pasaules malas”. Zīmējumos redzama pārliecība par īpašu atklāsmi – nesaistītu, citiem nesaprotamu lietu kopsakarībām. Zīmētas arī zvaigžņu kartes, īpaši izceļot Polārzvaigzni un Sīriusu. Kādā slimnīcas laika sacerējumā, kuram dots nosaukums “Gara slimnieka sapņainā dzīve”, Poruks raksta:

Gars ir paradis gŗūtos brīžos gaidit no debesim ārkārtigu palīdzibu. Ja šī palīdziba nenāk, tad saslimst kā gars, tā miesa, un šādu ticetaju galvas pildās ar murgiem. Ko cilveks ikdienišķā dzīvē apzīmē par Dievu, tas ir vīrieša psichiskās enerģijas caurmēra tīps uz kaut kādas planetas, cilveka tēlā personificets. Ceiss vaj Jupiters bija parādijušies lielās planetas Jupitera spektrā kā turienes inteliģences tēli, tāpat kā mūsu dienās tai nolūkā sevišķā kārtā pagatavota telegrafa drāts un aparats noņem kaut kuŗu fotografiju. Mazak pazīstams liekas būt fakts, ka mākoņi pie zinamas temperaturas un pie zinama stāvokļa taisa galvanoplastiskus (fotografiskus) veselu peisažu uzņēmumus un ar staru piepalīdzibu dabuto ainu ātri pārnes uz aci, pat tad, ja pēdejā ir aizvērta. Šāds galvanoplastisks ainavu uzņēmums vislabak izdodas naktī, kad padebeši pie debesim ir sakŗauti biezos slāņos. Pie visa ta ir nepieciešami vajadzigs sauss laiks, jo migla vaj smagi mākoņi ir slikti pie tam vajadzigo elektrisko straumju novaditaji. Es esmu divas reizes piedzīvojis šādu galvanoplastisku fotografešanu dabā: un proti Strenčos, Cēsīs un Siguldā. Šādu mechanisku, padebešos izdaritu fotografisku uzņēmumu pārnešana notiek it kā ar mazu skrejošu gaismas ķermeņu palīdzibu, kuŗi pārnes uz acs lēcu mazo tēlu, kur viņš tiek palielinats līdz fotografiski uzņemtā priekšmeta dabiskam lielumam. Ar šādu mechanisku uzņēmumu piepalīdzibu, kuŗi izdariti no elektriskiem padebešiem, esmu redzejis it kā no putnu perspektives Strenčus, Cēsis un Siguldu.

Nav nekāds brīnums un nekas jauns, ka šādi galvanoplastiski tēli sasniedz mūsu zemi pat no stāvzvaigznem. Mūsu kaimiņu – mūsu saules zistemas planetu iedzīvotaju – tīpi, pat attāļako pasauļu iedzīvotaju tīpi nokļūst līdz mums tēlu veidā ar gaismas staru piepalīdzibu un acī attīsta, sevišķi tad, kad ķermenis atrodas miera vaj snaudošā stāvoklī, skaistas reprodukcijas.³⁰

Viktors Eglītis, Poruka un viņa daiļrades “sapratējs un pabalstītājs”, apmeklēja Poruku Čiža klīnikā 1911. gada maijā, apmēram mēnesi pirms Poruka nāves. Šo vizīti Eglītis atspoguļojis “noveletē” “Uz mūžības sliekšņa”, kurā aprakstījis nervu klīnikas atmosfēru, tās iedzīvotājus un personālu. Taču visvairāk Eglītis cenšas izskaidrot Poruka vietu šajā iestādē un tos Poruka būtības uzstādījumus, kas viņu turp aizveduši. Diezgan precīzi Eglītis uzzīmē Poruka portretu, kā sevi redzēja pats Poruks. Eglītis raksta:

Sesto gadu skaitīties par ārprātīgu nebija joks, viņš jau bija niktin apnicis šo pasauli, ilgojās mūžības un uz to gatavojās. Pašlaik viņu visvairāk nodarbināja astronomiskās teorijas par pasaules izcelšanos un bojā eju. Uz galda bija atvērta Skiaparelli kosmisko teoriju grāmata, bet blakus tai Krajēviča biezā fizika, lai, ja ko nevarētu saprast, atcerētos ieskatīdamies šinī skolas grāmatā. Bet savāda bija Poruka pieeja pie viņu interesējošiem jautājumiem: zinātnieku teorijas bija tikai izejas punkts paša Poruka meklējumiem un intuicijām, kas jau sen gāja tālu pāri visām pozitīvajām zināšanām. Ar hipotezēm noslēdzas katra zinātniskā mācība, bet filozofiem no šīm hipotezēm vajadzēja tālāk iet ar intuiciju. To Poruks it labi saprata un ar savu ģeniālo garu urbās aizvien dziļāk materijas un gara noslēpumos, kaut arī šī pārdrošība būtu jāsamaksā tiešām ar ārprātību, kādas pagaidām viņš sev nepavisam vēl nepierēķināja.³¹

Noveletes otrajā daļā Poruks saka:

Ārsts mani dēvē par garā vāju, bet es esmu tikai dvēselē slims. Man sāp pasaules liktenis un viņā arī mans paša. Es gribu viņu atsvabināt, nu, kaut ienesot vairāk skaidrības tanī. Bet tā kā es to daru pārāk nopietni, tad, redzat – es esmu pie anormālajiem ieslodzīts. Bet es ilgi vairs neapgŗūtināšu savus piederīgos un šīs klīnikas. Esmu izšķīries par labprātīgu aiziešanu.³²

Lotosi un homunkuli

Jau kopš bērnības Poruks labprāt laiku pavadīja vienatnē, meditatīvās pastaigās; arī vēlāk – Erna atceras – pastaigas, dārzs, lapene, būšana ārā pie dabas bija Poruka ikdienas sastāvdaļa. Ziedi Porukam simbolizēja gan nepraktiskoskaistumu, dzīvību un vitalitāti, gan netveramākās cilvēka jūtas, no kurām mīlestība, protams, ieņēma augstāko vietu.

Pati mīlestība,

Par kuru visi dzied,

Kā neredzēta balta brīnumpuķe

Paradīzē zied.

Tieši baltu rozes ziedu Erna ielika dzejniekam pagalvī, kad Poruku apglabāja. Pateicībā par kādu dzejoli Erna bija nosūtījusi Porukam šo ziedu uz samta spilventiņa, ko viņš glabāja visu mūžu un lika apsolīt, ka tas tiks ielikts viņa zārkā. Erna tā arī izdarīja. Uz viena albuma vāka Poruks uzzīmēja divas puķes, kas aug no vīrieša galvas. 1903. gadā viņš bija sarakstījis dzejoli “Nātre aug uz viņa kapa”:

Nātre aug uz viņa kapa;

Kas viņam rozi dēstīs?

Kas dzīve viņam bija,

– Nezāles mūžam vēstīs.

Piederēdams pie romantisma domas, Poruks aizrāvās ar dažādām garīgām un filozofiskām mācībām. Tās organiski sadzīvoja ar viņa dzimtas hernhūtisko kristiešu tradīciju. Gluži intuitīvi Poruks nojauta, ka ar cilvēka nāvi viņa būtība un apziņa vēl neizsīks, tā izpaudīsies citā formā. Zenta Mauriņa gan savās pārdomās par Poruka ticību pēcnāves dzīvei secināja, ka nevar droši apgalvot, vai Poruks tai ticējis vai ne.³³ Tomēr Poruka darbos ir pietiekami daudz norāžu uz apziņas turpināšanos ārpus fiziskās realitātes; par piemēru te var minēt stāstu “Aiz mūžības” (1905), kas ir aizrautīga ezoteriskā refleksija. Arī Maldonis atzīst, ka Poruka ētiku veido visi šie komponenti:

Kanta mūžīgā miera ideja, Indijas nirvānas doma, kristiešu ideālā mīlestība, dabas un dievības vienība, daiļuma, svētuma, labuma un patiesības saplūšana, ko pēdīgi var dēvēt par reliģijas misticismu. Bet patiesais atrodas dabas un cilvēka klusumā.³⁴

Starp augiem, kuri parādās Poruka darbos, nozīmīgu vietu ieņem lotosa zieds, kas simboliski saistīts ar mīļoto sievieti. Arī sievu Ernu Poruks sauca par lotospuķi (tiesa, ne viņu vienīgo – tā viņš dēvēja arī iepriekšējās mīļotās). Tuvāk Poruka dzīves beigām zieda nozīme mainījās. Ieradies Burtnieku pilī, lai atgūtos un rakstītu, viņš vispirms iznesa no savas istabas puķes, ko bija sanesuši viņa talanta cienītāji, jo ziedi saturot indi, kas varot viņu “nojiftēt”.³⁵

No Poruka nav saglabājies sevišķi daudz piemiņas lietu, taču viena no tām ir kaltēts ziediņš brūnā ādas makā.³⁶

Poruka zīmējumos sastopama ne tikai flora, bet arī fantasmagoriska fauna. 1903. gadā tapušajā stāstā “Zvaniņu Krancis” Poruks satīriski attēlo savu dzejnieka dzīvi, kur dzejniekam “Porukam” jāmērojas ar dzejdari Zvaniņu Kranci, kas jāj Pegaza mugurā un rada tukšas un pliekanas dzejas, kuras daudzi lasītāji tomēr novērtē atzinīgi. Stāstā parādās svešādi, mītiski kustoņi, kādus var uziet arī Poruka zīmējumu albumos. Viens no tiem ir dievietes Diānas suns Amorello, kurš, ieraudzījis Afrodīti, novērsās no savas šķīstās saimnieces Diānas un 10 gadus kalpoja kaislīgajai Afrodītei. Albumu zīmējumos cilvēka ķermeņa daļas nereti apvienotas ar citu radījumu miesas daļām – sievietes ķermenis ar čūskai līdzīgu kakla un galvas daļu vai nesamērīgu proporciju humanoīdi. Turpat līdzās uzzīmēts arī no debesīm nokritis zaķis (Ein aus dem Himmel gefallener Hase) un pusvelns (Halbteufel). Kādā no albuma lapām Poruks iešņāpis, ka tie visi ir Jāņa Poruka Tērbatā uzzīmēti sapņojumi – Die Träumerei von [nesalasāms] von Jahn Poruk in Jurjev gezeichnet. Un varbūt tā arī tie jāuztver – aizgājuša laika rakstnieka apziņas sapņi, vīzijas un murgi, kuros mēs varam ieskatīties, bet ne līdz galam atšifrēt un saprast, lai gan tajos uzplaiksna biogrāfiskas, dokumentālas un literāras epizodes.

Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Paldies Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam par sadarbību albumu pētniecībā un atļaujā izmantot attēlus.

Paldies VSIA Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centram un sabiedrisko attiecību vadītājai un slimnīcas muzeja kuratorei Silvai Bendrātei personīgi.