Dzīvības plūsma brīvības pakāpēs

Reiz, laikā, kad strādāju par naktssargu, dzerot tēju ar psihologu, psihoterapeitu un psihiatru, mēģināju noskaidrot, kā viņi saprot veselību, un ar pārsteigumu atklāju, ka priekšstati par veselību ir daudz izplūdušāki, neskaidrāki un atšķirīgāki nekā izpratne par patoloģiskiem stāvokļiem vai slimībām. Pasaules veselības organizācija tās dibināšanas laikā 1948. gadā definēja veselību kā “pilnīgas fiziskas, mentālas un sociālas labklājības (well-being)” stāvokli, un oficiāli atzītā definīcija kopš tā laika nav mainījusies, lai gan “labklājības” jēdziena necaurredzamība un neskaidrība attiecībās starp fiziskiem un mentāliem procesiem nevienam sevišķi nepalīdz.

Viena no Rietumu medicīnas pēdējo gadsimtu fascinējošo panākumu atslēgām ir redukcionisms – mēģinājumi reducēt psihofizioloģiskos procesus līdz šūnu, vēlāk gēnu līmenim un koncentrēt pētījumus šī līmeņa analīzē. Turpat slēpjas šīs medicīnas tradīcijas aprobežotība un nespēja psihofizioloģisku organismu aplūkot kā veselumu, kas ne tikai ir lielāks par savu daļu kopumu, bet arī veido vienotu savstarpēji saistītu sistēmu.

Čikāgā praktizējošais irāņu izcelsmes ārsts Kamjārs Hedajats ir Amerikas Endobiogēnās medicīnas un integratīvās medicīnas asociācijas prezidents un Endobiogēnās medicīnas centra (www.fshcenter.com) dibinātājs un vadītājs. Endobiogēniju – šo salikteni saprotot kā norādi uz to, kas uztur ķermeņa iekšējo dzīvības spēku, – kā jaunu sistēmisku pieeju cilvēka organismam pagājušā gadsimta 70. gados aizsāka un vairākas desmitgades klīniski testēja franču ārsti Kristiāns Dirafūrs un Žans Klods Laprazs. Atšķirībā no daudzām citām holistiskas medicīnas variācijām endobiogēnijas pamatos nav mēģinājuma ignorēt Rietumu medicīnas sasniegumus, bet, balstoties tajos, tuvoties izpratnei par ķermeni kā veselumu, kuru pārvalda neiroendokrīnā sistēma. Tas paredz radikāli atšķirīgu pieeju diagnostikā, kas atsakās no tradicionālās slimību klasifikācijas un daudzpusīgas analīzes rezultātā tiecas nonākt pie problēmu cēloņiem, tos atklājot neiroendokrīnās sistēmas līdzsvara trūkumā. Endobiogēnās terapijas uzdevums ir neiroendokrīnās sistēmas līdzsvara atjaunošana. Omulīgais Kamjārs Hedajats ir aktīvākais šīs pieejas praktizētājs un popularizētājs ASV un, iespējams, arī pasaulē. Lai pilnībā atklātu endobiogēnijas potenciālu, viņaprāt, nepieciešami vismaz 500 gadi.

A. R.

Rīgas Laiks: Kas ir raksturīgs tieši cilvēkam? Kas mūs atšķir no visiem pārējiem dzīvniekiem, augiem un sēnēm?

Kamjārs Hedajats: Es domāju, ka tas ir dzīves pilnasinīgums. Un viss plašais emocionālo un garīgo spēju spektrs. Dziļums un plašums.

RL: Tātad atšķirība ir pakāpē?

Hedajats: Es tā sacītu.

RL: Mēs vienkārši esam pilnasinīgāki, dziļāki un plašāki.

Hedajats: Radošāki.

RL: Kā jūs izprotat veselību?

Hedajats: Manā izpratnē veselība ir optimāla dinamika informācijas uzņemšanas un pārraidīšanas procesos. Būtiski, cik labi šis process plūst.

RL: Caur mums.

Hedajats: Jā. Tāpēc, ka bioloģisks organisms uzņem zināmu informācijas plūsmu. Un tad seko virkne procesu, kuros notiek informācijas un enerģijas apstrāde. Un tad nāk sadale un uzkrāšana, tad izmantošana, tad atkritumi un tad ekskrēcija jeb izvadīšana, informācijas nodošana tālāk. Tātad dzīve ir virkne šādu...

RL: Tas reizēm īpaši neatšķiras no ekskrēcijas.

Hedajats: Nu... Jā, mēs to, protams, nesaucam par ekskrēciju, jo šis vārds mums saistās ar kaut ko citu, kaut ko fizisku. Turpretim jūtas pret kādu cilvēku ir informācijas pārraide caur sirdi kā elektromagnētisku orgānu. Tāpēc mēs to nesauktu gluži par ekskrēciju, mēs to sauktu par pārraidīšanu.

RL: Man liekas, ka, teiksim, muldēšana varētu būtu viens no ekskrēcijas paveidiem.

Hedajats: (Smejas.) Jā.

RL: Reiz senos laikos bija kāds skolotājs – no Nācaretes –, kurš teica, ka vārdi, kurus cilvēks izrunā, aptraipa viņa dvēseli.

Hedajats: Formālajā psihoanalīzes teorijā ir tāds termins kā verbālā diareja jeb vārdu caureja. Tātad jūsu muldēšanas traktējumam ir zināms pamatojums. Un domājams, ka mēs šodien tik tiešām izrunājam pārāk daudz vārdu. Taču atgriežoties pie dzīvības jēdziena, manā izpratnē dzīvība ir virkne procesu un šo procesu efektivitātes un dinamisma pakāpe – pakāpe, kādā cilvēks ir integrējies pats sevī un attiecībās ar citām būtnēm. Jo dinamiskāks un nepiespiestāks ir šis plūdums salīdzinājumā ar enerģijas patēriņu, jo veselīgāks ir cilvēks. Tā kā šī definīcija ir fraktāla, tā attiecināma arī uz fizioloģiskiem, emocionāliem un garīgiem procesiem.

RL: Un kas ir paši elementārākie, vispārīgākie un izplatītākie šķēršļi šajā procesā?

Hedajats: Pretestība.

RL: Kāda veida pretestība?

Hedajats: Pretestība pret pārmaiņām. Jebkurš organisms ierobežo tam pieejamo reakciju skaitu. Kad govs iet pāri laukam, tā, visticamāk, turēsies uz taciņas, kas jau ir iemīta un labi iestaigāta. Tas ir radošas pieejas trūkums govs dzīvē. Tā būtu varējusi iemīt pati savu taciņu.

RL: Bet tā ir arī resursu taupīšana.

Hedajats: Ejot pāris metrus pa labi vai pa kreisi no jau iemītās taciņas, netiktu iztērēts nemaz tik daudz vairāk enerģijas. Tas ir radošas pieejas trūkums. Mums tikko Parīzē Pastēra institūtā bija pētījums ar žurkām. Viena žurku grupa dzīvoja krātiņos, tika barotas, uzturējās gaismā un netika pakļautas nekādam īpašam stresam. Otra grupa dzīvoja citā krātiņā, kur, kad žurkas nospieda sviru, lai tiktu pie ēdiena, tās saņēma strāvas triecienu. Mēs paņēmām asinis no abu grupu dzīvniekiem un tad izanalizējām, izmantojot vairākus algoritmus, ko esam izstrādājuši, lai aptvertu sarežģīto cilvēka fizioloģijas un psiholoģijas kopumu vienlaicīgi visos tā funkciju līmeņos. Un mēs atklājām, ka žurkas dzīvo visai automātiskā režīmā. Tās ir visai ierobežotas savu radošo izvēles iespēju spektrā. Taču dzīvē un evolūcijā izdzīvo nevis stiprākais, bet radošākais, izdzīvo tas, kurš labāk prot sadarboties.

RL: Bet ko tādā gadījumā tādi ierobežoti dzīvnieki kā žurkas pastāsta par cilvēka fizioloģiju un psihosomatiku?

Hedajats: Ne pārāk daudz. Šajā konkrētajā vēl nepublicētajā pētījumā mēs konstatējām, ka žurkas stresam pielāgojas pilnīgi citādi nekā cilvēki. Es esmu mērījis tos pašus rādītājus un pielietojis tos pašus algoritmus, strādājot ar pacientiem slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā, kas savulaik bija mana darbavieta, – ar pacientiem spēcīga emocionāla stresa stāvoklī un ar veseliem pacientiem. Un tad ir redzams, ka cilvēku reakcija nav tik automātiska fizioloģiskā līmenī, bet ir stipri atkarīga no stresa kognitīvās uztveres. Cilvēki izmanto virkni pašu radītu uztveres paradigmu, lai interpretētu notiekošo, tāpēc stresa reakcijās viņi ir daudz apdomīgāki nekā dzīvnieki.

RL: Tad iznāk, ka miljards cilvēku vienā un tajā pašā stresa situācijā reaģētu miljards dažādos veidos? Jo viņu biogrāfijas, izglītības u.c. trajektorijas ir pilnīgi atšķirīgas.

Hedajats: Pareizi.

RL: Ko tad vispār var uzzināt, ja reakcijas pat tīri fizioloģiskā līmenī ir tik atšķirīgas un individuālas? Kā to iespējams pētīt?

Hedajats: Tās ir individuālas un unikālas, taču neapšaubāmi var saskatīt zināmus modeļus. Viena no lietām, pie kā mēs strādājam, ir mēģinājums uzcelt tiltu starp tradicionālo fenomenoloģisko pieeju medicīnai un psihiatrijai, kas balstīta tīrā veidā uz simptomiem, kuri izpaužas ārēji, un bioloģisko pieeju, kas balstīta tikai uz fizioloģiskiem datiem, – apvienot tās ar mūsu algoritmu palīdzību, izstrādāt vienlaikus bioloģisku un fenomenoloģisku pieeju, lai palīdzētu cilvēkiem tikt galā ar stresu, ar nepieciešamību pielāgoties un to, kā viņi paši uztver savas stresa izjūtas.