Nejaušību mednieks

Lai gan esmu sajūsminājies par viņa fotogrāfijām, par pašu Sergeju Maksimišinu zinu gaužām maz. Nez kādēļ man patīk tas, ka Maksimišins strādājis Ermitāžas zinātniski tehniskās ekspertīzes laboratorijā. Nu, un 2022. gada martā pārcēlies uz dzīvi Jeruzalemē. Tāpat kā iepriekš Krievijā, arī tur viņš māca fotografēt kursā ar nosaukumu “Fotogrāfs kā stāstnieks”. Uz jautājumu, kādu fotostāstu viņš uzņemtu pats par sevi, Maksimišins reiz atbildēja: “Maksimišins – viņš ir kāds? Pasīks, pliku pauri un bārdu. Dzīvo Pēterburgā. Fotogrāfs. Viņam ir sieva, divi dēli, divi kaķi un suns. Strādā par fotogrāfu. Reizēm māca studentus. Lūk, par to arī stāstītu.” Viena no Maksimišina studentēm viņam raksta: “Man radies iespaids, ka cilvēki dzīvo savu garlaicīgo dzīvi tikai tādēļ, lai kādu dienu, ieraugot jūs ar fotoaparātu, uzģērbtu to pašu spilgtāko, mestu skaistas ēnas un sastātos ideālās kompozīcijās. Kā jūs viņus atrodat, nav prātam aptverams!”

Maksimišins ir divkārtējs World Press Photo laureāts; publicējies žurnālos Time, Newsweek, Paris Match, Stern, GEO u.c. Turklāt Sergejs ne vien labi fotografē, bet arī labi runā; un viņš nesāk veidot fotostāstus, ja nevar aprunāties ar savu topošo stāstu varoņiem. “Mani interesē tagadne, man patīk mūsu laiks, un man patīk fotografēt mūsu laikā. Man reiz prasīja, ko man nozīmē laiks? Manuprāt, tāpat kā saimniece sabāž burkās tomātus, tā mēs burkās sabāžam laiku. Un man šķiet, ikviena mūsu fotogrāfija ir tik vērtīga, cik interesanti to būs pētīt pēc 50 gadiem. Kas ir interesantāk – skatīties Rodčenko fotogrāfijas vai tā paša laika ģimenes albumu? Rodčenko ir kruts džeks, viņš visu labi sašķieba, jo viņam nebija platleņķa. Taču es pie viņa neatgriezīšos bieži, savukārt ģimenes albumu es varu skatīties un skatīties. Man ir interesanti, kādas bija podziņas, kādi skatieni, kādas bija bantītes, kādi zābaciņi...”

U. T.

Sergejs Maksimišins: Es vispār esmu kaismīgs vecu fotogrāfiju kolekcionārs.

Rīgas Laiks: Šo mans draugs, fotogrāfs Andrejs Grants, uzņēma Tuvā.

Maksimišins: Par šo tēmu man ir viens lielisks stāsts – par šamani Mongušu Keninu-Lopsanu.

RL: Jā, jā, man bijusi ar viņu darīšana.

Maksimišins: Tuvā reiz atrada 26 kilogramus brīnišķīga arheoloģiskā zelta. Bija tāds kurgāns – “Aržāns-2”. Tur uzreiz klāt bija National Geographic un nopirka informācijas tiesības uz pieciem gadiem. Kad pagāja šie pieci gadi, Maskavas žurnāls Афиша aizsūtīja uz turieni mani un vienu no saviem autoriem, un mēs sākām bildēt. Tas bija ziemā. Un es sāku prātot: kā tad lai fotografē kurgānu, kura nav? To jau bija izrakuši, kā caurumu barankā. Sāku rakņāties internetā un uzgāju vēstuli, ko rakstījuši vietējie iedzīvotāji. Viņi sākuši pieprasīt, lai kurgānu uzber atpakaļ, jo viņiem tur sācies vispārējs alkoholisms. Bet, ja nu kurgānu tomēr nevarot uzbērt, tad viņi pieprasot 10% no izraktā zelta vērtības, jo citādi viņi esot spiesti par savu naudu algot šamaņus, kas pabarotu kurgāna garus. Mēs aizgājām uz šamaņu skolu. Tur bija tāda Aičureka, tas nozīmē “Melnais Mēness”, ļoti interesanta; viņa mums pateica, ka nevarot pati to izlemt, un aizsūtīja pie šī te Lopsana. Mēs pie viņa ieradāmies, izstāvējām garu rindu, un tad viņš mūs pieņēma – ģērbies vatētās biksēs un flaneļa kreklā, bet uz piedurknēm tādi uzroči kā grāmatvedim, zili. Izstāstīju, ko mēs gribam. Viņš uz mani paskatījās un teica: “Zini, kāpēc es tev došu atļauju?” Es saku: “Droši vien tāpēc, ka esmu labs cilvēks…” Bet viņš atbildēja: “Tāpēc, ka tu esi no Pēterburgas. Es tur rakstīju doktora disertāciju.” Viņš paņēma piecas papīra lapas, kārtīgi salika koppapīru, ielika rakstāmmašīnā un sāka lēni drukāt. Pēc tam pacēla acis uz to žurnālistu, ar kuru es biju atbraucis, un sacīja: “Bet tu zini, ka tavā vietā reiz sēdēja Jeļcins?” Tas atbildēja: “Ej nu!” – “Tu man netici?! Tinie-ties prom, tinieties!” Mēs aši izskrējām ārā, mums mašīnā bija šņabja pudele un kaut kādas konfektes. Paķērām, atgriezāmies, viņš attaisīja konfekšu kasti un teica: “Jūtos ļoti aizkustināts.” Un viņš uzrakstīja mums to papīru, tādā padomju garā: “Iesniegums. Cienījamā Melnais Mēness! Sirsnīgi lūdzu Jūs sniegt atbalstu žurnālistiem no Pēterburgas garu barošanas jautājumā.” Un uzlika zīmogu. Nolika uz plaukta un pateica: “Aizej uz muzeju. Tur ir atsauksmju grāmata, ieraksti man uzslavu. Pēc tam vari nākt, dabūsi papīru.” Aizejam uz muzeju. Tur sēž direktors. Mēs viņam sakām: “Dodiet mums atsauksmju grāmatu.” Viņš saka: “Nedošu. Nāk te visādi, saraksta jēlības. Uzrakstiet uz papīriņa. Es izlasīšu, pēc tam ielīmēšu.” Nu, mēs uzrakstījām arī, viņš mums pateica, kas jāraksta: “Uzrakstiet, ka stundu garā sarunā ar Keninu-Lopsanu jūs sapratāt vairāk nekā visas līdzšinējās dzīves laikā.” Tā arī uzrakstījām. Šamanis zvanīja un prasīja: “Nu, viņi uzrakstīja?” – “Jā, uzrakstīja.” Pēc tam viņš mums izsniedza to papīru, mēs aizgājām pie Melnās Mēness, bet viņa mūs pat negaidīja – domāja, ka izdevies pasūtīt mūs vienu māju tālāk.

RL: Kad mēs tur filmējām 90. gadu sākumā, viņš bija mūsu gids; viņš toreiz strādāja novadpētniecības muzejā. Bet, kad es tur biju pēdējo reizi, 2013. gadā, viņš izlikās, ka mūs nepazīst. Atceros, kā mēs filmējām pašos Tuvas rietumos. Mums tur sarīkoja veselu priekšnesumu: cilvēki saģērbās tradicionālajos tērpos, svinīgi kāpa kalnā pie ovas, tāda sakrāla veidojuma no zariem. Bet Kenins-Lopsans – nu, jūs jau redzējāt, kā viņš izskatās. Viņš ar savu ķīniešu grāmatveža ārieni pilnīgi nemaz neiekļāvās mūsu koncepcijā. Tāpēc mēs viņu palūdzām pasēdēt maliņā, kamēr mēs filmēsim šo ovu. Filmējam, tur tāds skaists vecs vīrs tautastērpā uz zirga jāj augšā kalnā; filmējam, te pēkšņi atskrien mazs zēns un atnes zīmīti no Kenina-Lopsana: “Uldi, kad es varēšu tikt klāt pie savasovas?” Apvainojies. Gāju viņu mierināt. Un lūk, kāda aina man pavērās: viņš sēž, līdz pusei izģērbies, bikses uzlocījis, bet kājas iebāzis skudru pūznī. Kāju pirksti paplesti ar sīkiem zariņiem, pa pirkstu starpām skraidelē skudras… Un es nodomāju: kādi mēs tomēr esam idioti, būtu varējuši uzfilmēt kaut ko pa īstam… Daudzus gadus vēlāk es ārzemju presē negaidīti uzdūros tādai frāzei: “Pasaules trešais šamanis Mongušs Kenins-Lopsans.” Es traki smējos.

Maksimišins: Jā, par viņu muzejā arī bija tāda marmora plāksne: “Pasaules cilvēks, vēstures zinātņu doktors, saules cilvēks” un tādā garā. Ieejas maksa – 10 rubļu.

RL: (Smejas.) Jā… Staigājot te pa Jeruzalemi, man ienāca prātā divas lietas: kā šeit vispār iespējams kaut ko fotografēt? Tādā saulē.

Maksimišins: Tā ir milzīga problēma. Es vispār studentiem mācu: tiklīdz uzspīd saule, ejiet projām, jo saule, īpaši krāsu foto, uzreiz nozīmē, ka būs pārsālīts, krāsas iznāks vulgāras. Bet stāsta, ka šim nolūkam te esot ziema.

RL: Un otra lieta: ko tieši fotografēt, ja visur visa ir par daudz? Šeit skaties, kur gribi, viss šauj pāri strīpai. Es te skatījos jūsu fotogrāfijas, no pēdējām. Tās man arī likās tādas… mazliet no lieka, pārāk eksotiskas. Teiksim, šodien eju un skatos, pretim nāk ortodoksālis ar tādu efektīgu cepuri galvā. Es uzreiz sniedzos pēc fotoaparāta, bet tad iedomājos: ko īsti es gribu noķert? Smieklīgu cepuri? Izskatās ģeniāli, protams, bet jēgas tai visā maz. Ko jūs fotografējat?

Maksimišins: Šeit es pagaidām vispār neko nefotografēju. Es staigāju apkārt. Man ir draugs, vietējais fotogrāfs. Kad viņš iet kaut ko fotografēt, tad vienmēr ņem mani līdzi. Šurp braucot, man bija doma uztaisīt par Jeruzalemi grāmatu. Tagad man liekas, ka vajag vispirms valodu samācīties, citādi viss iznāk virspusīgi. Patiesībā es vienmēr ļoti daudz runāju ar cilvēkiem. Un, ja es tagad sāktu fotografēt, domāju, ka tos bārdainos ar riepām galvā bildētu pašus pēdējos, jo… Kā teica Volodja Potapovs, mans paziņa un GEO krievu izdevuma bijušais galvenais redaktors: “Ja tu bildē Austrumus, meklē Rietumus; ja tu bildē Rietumus, meklē Austrumus.” Nu, un, protams, mani šobrīd krietni vairāk interesētu kaut kāda Jeruzalemes galvaspilsētība. Es ietu uz mākslas akadēmiju, meklētu mūsdienu lielpilsētas atribūtus. Tie bārdainie – viņi jau paši iekļūs bildēs. Visi fotografē bārdainos, nav vairs spēka uz viņiem skatīties. Viņi, protams, ir brīnišķīgi, man ļoti patīk. Es nesen pabiju sukota svētku svinībās. Sukotā pieņemts svētīt pasauli ar četrām lietām: vītola zariņu, palmas zariņu, mirtes zariņu un vēl vienu tādu augli, kas līdzīgs citronam; to sauc par cidru. Ļoti rets un ļoti dārgs auglis. Sevišķi skaistus pārdodot pat par 500 dolāriem. Tāds viscaur grubuļains. Tur bija vesels tirgus, kur cilvēki izvēlējās šos cidrus. Viņi tos tur aplūko ar palielināmo stiklu. Teicams pasākums, tomēr sajūta tāda, ziniet, mazliet no sērijas “Kubaņas kazaku tautas koris”. Tāpēc es vēl īsti nezinu, ko šeit darīšu. Preses te nav, nu, tādas, ar kuru… Es esmu žurnālu fotogrāfs, bet te nav neviena žurnāla. Mācīt studentus? Jā, šobrīd esmu savācis vienu grupu, bet neesmu drošs, vai nākamgad tas izdosies. Tāpēc – tad jau manīsim.

RL: Ko jūs viņiem mācāt?

Maksimišins: Ideālajā scenārijā tas ir divgadīgs kurss “Fotogrāfs kā stāstnieks”. Nāk cilvēki, kuri jau prot taisīt skaistas fotogrāfijas. Pirmā gada laikā viņiem jāizstāsta četri stāsti: par kādu cilvēku, kādu vietu, kādu notikumu un par kādu parādību. Nu lūk, tas arī būtībā viss. Nekā vairāk dokumentālajā fotogrāfijā nav. Jebkura tēma ir tieši par to.

RL: Tas ir fotogrāfiju cikls vai viens kadrs?

Maksimišins: Nē, fotogrāfiju sērija, cikls. Mēs to saucam par sēriju. Ar sākumu, beigām, dramaturģiju. Bet otrā gada laikā viņiem jādabū gatavs viens projekts, tas ir, grāmatiņa. Lūk, tāda skola. Es domāju, ka tieši tā ir tā lieta, ko es protu darīt – stāstīt stāstus. Ja jūs interesē, varu parādīt.