Starp depresiju un utopiju

Epikūra ieteikumu “dzīvot nemanāmi” plašākā nozīmē var saprast kā padomu dzīvot neuzmācīgi, neuzkrītoši, nejaukties apkārtējo dzīvē un tādā veidā līdzināties dieviem – lai arī tas absolūti neatbilst mūsdienu sabiedrībā izplatītajiem mērķiem un ideāliem. Taču gūt iespēju veltīt savu laiku “labākajam, kas šajā pasaulē jebkad ir pateikts vai izdomāts”, var tikai tad, ja seko šai rekomendācijai.

Šī gada augusta beigās Džordžs Šalaba (dz. 1948) aizgāja pensijā no Hārvarda Universitātes, kur trīsdesmit piecus gadus bija atbildīgs par telpu sadalījumu Starptautisko pētījumu un vadības skolā. Būdams neuzkrītošs administrators, kurš neizjūt nepieciešamību iekļauties akadēmiskā tirgus konjunktūrā, Šalaba lasīja grāmatas un publicēja esejas un grāmatu apskatus dažādos amerikāņu izdevumos. Rakstīt viņš sāka 1979. gadā, jo pārdzīvoja, ka Noama Čomska grāmatai, kuras izdošana, viņaprāt, bija svarīgs solis amerikāņu politiskās kultūras pašapziņas tapšanā, presē netika veltīta pienācīga uzmanība. Tagad, pēc vairāk nekā 400 recenzijām un esejām, kas jau ir apkopotas vairākos sējumos, Šalabam ir aizvien grūtāk palikt nemanāmam – viņš saņem balvas kā labākais no šobrīd dzīvojošajiem amerikāņu esejistiem, viņa portretus publicē amerikāņu prese, arī The New Yorker, kurā viņš tiek dēvēts par “privāto intelektuāli”; pēc aiziešanas pensijā Kembridžas (Masačūsetsā) pašvaldība puslīdz pa jokam, puslīdz nopietni izsludināja “Džordža Šalabas dienu”; svinībās, kuras viņam par godu sarīkoja nesen atdzimušais žurnāls The Baffler, ar viņam veltītām uzslavas runām uzstājās Noams Čomskis, Barbara Erinraika un Svens Birkerts.

Es šim klusajam un kautrīgajam cilvēkam sāku pievērst uzmanību tikai tad, kad izlasīju dīvainajā (šī vārda labākajā nozīmē) žurnālā The Baffler viņa piezīmes par četrdesmit gadus ilgo cīņu ar depresiju. Viņš piedāvāja satikties tajā pašā ēkā, kur trīsdesmit piecus gadus bija nostrādājis par administratoru, sastādot nodarbību sarakstus auditorijās.

A.R.

Rīgas Laiks: Vai jūs lepojaties ar to, ka esat amerikānis?

Džordžs Šalaba: Kā lai saka... Es lepojos ar daļu amerikāņu vēsturiskā mantojuma un esmu ļoti nemierā ar daļu mūsdienu amerikāņu kultūras. Es nepielūdzu ASV Konstitūciju, kā daudzi mani tautieši. Amerikāņi mēdz būt diezgan vientiesīgi savā godbijībā pret rakstiem – vienalga, reliģiskiem vai politiskiem. Taču es uzskatu Konstitūciju par apgaismības – Eiropas un kaut kādā mērā Amerikas apgaismības – principu izpausmi. Tas bija solis uz priekšu, lai gan Konstitūcijā bija arī apšaubāmi punkti.

RL: Vai jūs varētu minēt kādu punktu, pret kuru jums ir iebildumi?

Šalaba: Teiksim, nosakot pavalsts pārstāvniecību Kongresā, iedzīvotāju skaitā iekļāva arī vergus, taču viņiem, protams, nebija balsstiesību. Citiem vārdiem, tā bija leģitimēta verdzība.

RL: Vēl kas?

Šalaba: Jā, protams, vairākas lietas, taču galvenais, ka Konstitūcija ir ļoti nepilnīgi demokrātiska, proti, tajā iestrādāti pārāk daudzi privātīpašuma aizsardzības mehānismi. Es ar to domāju nevis individuālo privātīpašumu, teiksim, jūsu un manu, bet gan bagātiem cilvēkiem doto varu uzturēt nevienlīdzību – gan ekonomisku, gan politisku.

RL: Bet kas gan slikts privātīpašuma idejā?!

Šalaba: Itin nekas! Kā jau teicu, privātīpašums atsevišķa cilvēka lietošanā ir viena lieta, bet neierobežota privātīpašuma uzkrāšana tādos mērogos, kā mēs to redzam mūsdienu Amerikā un esam vērojuši visā Amerikas vēsturē, vismaz kopš industrializācijas un masveida ražošanas sākuma 19. gadsimta beigās, – tas nav leģitīmi.

RL: Konstitucionāli tas ir leģitīmi. Kādā izpratnē tad tas tomēr nav leģitīmi?

Šalaba: Morālā.

RL: Ko jūs saprotat ar morālu leģitimitāti?

Šalaba: Es ticu demokrātijas ētiskumam. Es uzskatu, ka tiem, kurus skar valsts piekoptā politika, jābūt vienlīdzīgām balsstiesībām, lemjot par to, kāda būs šī politika.

RL: Un ar “vienlīdzīgām balsstiesībām” jūs saprotat...

Šalaba: Vienādas iespējas ietekmēt lemšanas, kolektīvās lēmumu pieņemšanas iznākumu.

RL: Tātad šeit jau sāk izpausties jūsu utopiskie uzskati.

Šalaba: Jā, lai gan... Tie droši vien ir visai tālu no īstenošanas, taču nav utopiski tādā ziņā, ka... Tie nav sevišķi ekscentriski vai dīvaini. Tieši tāda taču bija Džona Stjuarta Milla pārliecība, tāda bija fabiāņu un visu ievērojamo angloamerikāņu demokrātu pārliecība.

RL: Jā, tikai viņiem bija kļūdains priekšstats par cilvēka dabu. Viņiem likās, ka vienlīdzīga sabiedrība ir sasniedzams mērķis, bet tie acīmredzami ir maldi.

Šalaba: Vienlīdzīga izturēšanās pret cilvēkiem, vienlīdzīgas tiesības nav atkarīgas no vienlīdzīgiem dabiskajiem dotumiem – no talanta vai spējām.

RL: Bet jūsu minētā balsstiesību vienlīdzība nozīmētu arī vienlīdzīgas spējas izmantot savus dabiskos dotumus. Tā balstās pieņēmumā, ka cilvēkam jābūt spējīgam ar saviem dotumiem kaut ko iesākt, taču vairākums cilvēku ir pilnīgi nespējīgi to izdarīt.

Šalaba: Es neteiktu, ka pilnīgi nespējīgi, – vairums kaut kā tomēr kuļas pa dzīvi. Bet jums, protams, ir taisnība – ja runa ir par resursu pārvaldīšanu, par sabiedriskās domas iespaidošanu, par praktiski jebkuru no cilvēkam piemītošām spējām, mēs neesam vienlīdzīgi. Un tomēr, mūsu iespējām iespaidot lēmumu pieņemšanu, valsts politiku, nevajadzētu būt atkarīgām no mūsu starta dotumiem – no tā, kādā ģimenē mums gadījies piedzimt, no mūsu ģenētiski mantotajām spējām. Šīm iespējām vajadzētu būt atkarīgām no pakāpes, kādā mūs iespaido attiecīgie lēmumi. No šāda viedokļa darba kolektīvam vajadzētu būt tiesīgam kopīgi izlemt, ko darīt ar savas fabrikas vai uzņēmuma saražoto pārpalikumu; tam vajadzētu būt tiesīgam noteikt, kādi būs darba apstākļi. Tas nenozīmē, ka nebūtu vajadzīgi menedžeri, priekšnieki – cilvēki, kuriem ir lielāka pieredze vai dziļāka izpratne un kuriem uzticētas pilnvaras pieņemt tādu vai citādu lēmumu. Taču pati pilnvarošana ir demokrātisks process, tā ir daļa no demokrātijas teorijas. Pārstāvniecība ir vienīgā forma, kādā demokrātija var eksistēt mūsu sabiedrībās.

RL: ...ja neskaita, teiksim, Senās Grieķijas pilsētvalstis ar ierobežotu pilsoņu skaitu. Tomēr atļaujiet man vēl jūs patirdīt par šo pašu lietu. Man ir jautājumi attiecībā uz pašu vienlīdzīgo iespēju ideju, jo tā balstās pieņēmumā, ka cilvēkiem ar nevienādām spējām var būt vienlīdzīgas iespējas. Taču arī tā jau ir daļa no šīm pašām iespējām – iespējas ietver spējas, bet tās visiem cilvēkiem nav vienādas. Vai jums neliekas, ka pati vienlīdzīgo iespēju ideja ietver sevī oksimoronu?

Šalaba: Nu, ja jūs par katru cenu gribat to novest līdz loģiskajām robežām... Es esmu vitgenšteinietis tādā nozīmē, ka vārdiem, pēc manām domām, nav autonomas, neatkarīgas nozīmes. Es uzskatu, ka vārdi ir valodas sastāvdaļa. Un demokrātijas teorētiķi ar jēdzieniem “vienlīdzīgas iespējas” un “vienlīdzīgas politiskās tiesības”, manuprāt, saprot, vienkāršoti izsakoties, vienlīdzīgas balsstiesības. Taisnība – senajās Atēnās neapšaubāmi bija cilvēki, kuri spēja ievirzīt dēmosu vienā vai otrā virzienā, tomēr katram tautas sapulces loceklim bija tikai viena balss. Tieši tāpat arī šajā darbavietas demokrātijā, par kuru es runāju, – ne jau katrs strādnieks paustu viedokli par to, kur ieguldīt līdzekļus vai kā vajadzētu organizēt darbu. Taču, kad būtu izteikušies tie, kuri apveltīti ar pietiekamu pašpārliecību, lai pieceltos un izteiktu savu viedokli, visiem – arī tiem, kas nav izteikušies, – tāpat būtu vienlīdzīgas balsstiesības. Tā ir vienkārša un praktiska vienlīdzības forma, no kuras mēs Savienotajās Valstīs vai jebkur citur pasaulē esam ļoti tālu; es uzskatu, ka tas ir minimālais efektīvas demokrātijas līmenis, uz ko mums vajadzētu tiekties. Bet ASV Konstitūcija nevairo un nesekmē šāda tipa vienlīdzību.

RL: Ja runājam par valodas spēlēm, man liekas, vienīgā problēma ar Vitgenšteinu ir tāda, ka no viņa darbiem nekļūst skaidrs, kā varētu mainīt noteikumus. No vēstures mums ir zināms, ka tie tomēr palaikam mainās, bet Vitgenšteins, būdams pārliecināts, ka filozofam pasauli vajadzētu aplūkot tikai tādu, kāda tā ir, acīmredzot nebija pievērsies domām par to, kā iespējams mainīt noteikumus. Ja jūs būtu Vitgenšteins, es jums jautātu – ko jūs par to varat teikt?

Šalaba: Nu, ja es būtu Vitgenšteins, tad droši vien pakasītu pakausi, dažas minūtes vērtos griestos un tad atbildētu: “Domāju, ka cilvēki cits citu pārpratīs – ka viņi kādu laiku runās cits citam garām un cits ar citu vārdiski saskriesies. Un tad, ja viņi patiešām vēlas cits citu saprast, viņi sacīs: klausies, kad tu lieto šo vārdu, vai tu ar to domā šo? Un otrs cilvēks atbildēs: nē, nē, es domāju to! Un tad tas pirmais teiks: vispār es zinu, ka dažiem cilvēkiem liekas, ka tas vārds nozīmē to, bet vai tad vairumam tomēr nešķiet, ka tas nozīmē šo? Un tad viņi to apspriestu un ar laiku nonāktu pie kopīga viedokļa, ja vien paši to vēlētos. Protams, ja cilvēki negribētu tikt saprasti un saprast citus, tad šis process nebeigtos ar norunu vai vienprātību – tas beigtos ar manipulēšanu.”