Politisko frīku internacionāle

Vladimirs Putins 70. gadadienas kopš uzvaras pār nacistisko Vāciju svinību uzrunā apsūdzēja ASV mēģinājumos dominēt pasaulē. ASV prezidents Baraks Obama uz svinībām nav ieradies; tāpat nav ieradušies arī citu galveno Krievijas Otrā pasaules kara laika sabiedroto valstu – Lielbritānijas un Francijas – vadītāji, atstājot Putinu atzīmēt šo dienu Ķīnas, Kubas un Venecuēlas līderu kompānijā.

The Guardian, 9. maijā

Uzvaras dienas parādi Maskavā ar savu klātbūtni nepagodināja gandrīz nevienas cienījamas Eiropas valsts līderis, nerunājot nemaz par Austrāliju, Kanādu un ASV. Dīvainā kompānija ārvalstu viesu tribīnē un to valstu vadītāju neierašanās, ar kurām kopā PSRS sakāva nacistus, atsauc atmiņā Otrā pasaules kara sākuma situāciju 1939. gada septembrī, kad Polijā iebruka Hitlers, bet neilgi pēc viņa, tikai no pretējās puses – arī Staļins. 9. maija svētku tribīne Sarkanajā laukumā liek mums atcerēties kara pirmos gandrīz divus gadus (posmu līdz 1941. gada 22. jūnijam); tā arī lieliski attēlo to, kas pašlaik notiek Eiropā.

1941. gadā Džordžs Orvels esejā “Lauva un vienradzis” rakstīja: “Doma par Hitlera uzvaru ir tuva ļoti bagātajiem, komunistiem, Mouzlija sekotājiem, pacifistiem un kādai daļai katoļu. Ja dzīve civilajā aizmugurē kļūs pārlieku smaga, arī strādnieku šķiras nabadzīgākā daļa var pārsviesties sakāvnieciskās, ja arī ne atklāti prohitleriskās pozīcijās. [..] Bet dažādie profašistiskie spēki nedarbojas saskaņoti, tie rīkojas katrs par sevi. Komunisti pavisam noteikti jāuzskata par Hitlera atbalstītājiem, un tādi tie arī paliks, ja vien krievi nemainīs savu politiku, taču viņu ietekme nav pārāk liela. Mouzlija melnkrekli, lai arī patlaban pieklusuši, ir daudz bīstamāks spēks ..”

Autoram viegli pārmest tuvredzību, taču tas nebūtu taisnīgi. Pirmkārt, tobrīd neviens neticēja, ka Hitlers uzbruks Staļinam – vismaz ne tuvākajā laikā, kamēr viņš nav izrēķinājies ar britiem. Tam neticēja arī pats Staļins. Otrkārt, galvenais citētajā fragmentā ir precīza analīze par to, kurš un kāpēc varētu atbalstīt miera noslēgšanu ar Trešo reihu vai būtu gatavs tam kapitulēt. Un šajā aspektā Orvels ir ļoti vērīgs. Viņš burtiski saka, lūk, ko: nav ne mazākās nozīmes tam, vai kādi politiskie vai sociālie spēki Lielbritānijā piekrīt nacisma idejām vai ne – vairumu iedzīvotāju šīs idejas neinteresē vispār, bet dažiem (piemēram, komunistiem) tās ir vienkārši naidīgas. Ne tas ir galvenais. Atbalsts Hitleram izriet no situācijas, kad tās vai citas grupas saredz iespēju ar sveša ļaundara palīdzību atrisināt valsts iekšējās problēmas sev labvēlīgi; starp šīm grupām ir pat britu komunisti, kuriem Trešais reihs nav nekas cits kā ierocis cīņai pret kapitālismu pašu mājās.

Pieliksim Orvela analītisko olekti mūsdienu Krievijas varas aparāta mēģinājumiem saliedēt proputinisko koalīciju Eiropā. Šī koalīcija ir raiba – tā neaprobežojas tikai ar margināļiem un potenciāliem neonacistu stila šovinistiem. Putina Krievijai Eiropā ir ne mazums simpatizētāju, un ne visi viņi ir telekanāla RT propagandas tīklos sapinušies vientieši. Tur ir arī sarežģītāki ļautiņi. Piemēram, vēl pavisam nesen Krievijas kanti Ukrainas konfliktā klusējot turēja daudzi Eiropas kreisie. “Klusējot” tāpēc, ka kreisajiem taču neklājas atklāti atbalstīt autoritāru nacionālistisku režīmu, kurš ekonomiku savā valstī uzbūvējis kā pēc neoliberālisma mācību grāmatas; tādēļ viņi sekoja zināmajam amerikāņu likumam don’t ask, don’t tell. Taču privātās sarunās daudzi no viņiem it kā negribīgi, tomēr sāk stāstīt par arhaisko ukraiņu nacionālismu un amerikāņu hegemoniju. Par pirmo Eiropas kreisie zina ne pārāk daudz – pamatā to, ko saklausījušies tajā pašā RT, taču otrajā jautājumā viņi ir īsti speciālisti. Antiamerikānisms un anticionisms (kas pēdējā laikā nereti pāriet biklā antisemītismā) – lūk, divi cēloņi, kas liek, teiksim, liberālam britu sociālistam ieraudzīt sabiedroto te Irānas ājatollās, te Krievijas prezidentā.

Eiroputinisti sastopami arī starp labējiem. Viņi ir dažādi – vispirms jau parastie neonacisti, pēc tam mērenie neofašisti, tad vēl mērenākie – gandrīz vai cienījamie – nacionālisti un konservatīvie. Visbeidzot, viņu rindās var atrast arī, piemēram, pretimigrācijas frontes cīnītājus. Ideoloģijas un politiskās prakses ziņā tās visas ir dažādas kustības un partijas. Ar neonacistiem viss vairāk vai mazāk ir skaidrs; piemetinājumam “neo” viņu nosaukumā ir apmēram tāda pati jēga kā vārdam light uz cigarešu paciņām. Viņu ideoloģija ir caurcaurēm nacistiska, tikai, neonacistiem par nožēlu, Eiropas likumi spiež viņus nedaudz blēdīties. Līdzīgi ir arī ar neofašistiem. Tālāk aina kļūst vēl nenoteiktāka un raibāka. Ir partijas un grupas, kuras lepni tērpjas tradicionālajos apģērbos, paziņojot, ka aizsargā Eiropas tradīciju un identitāti. Citi arī ir par tradīcijām, tikai citām. Jo Eiropai taču ir vairākas tradīcijas; daudzas no tām ir pastāvējušas un arī tagad pastāv līdzās, citas izvietojušās hronoloģiskā kārtībā uz laika skalas. Ir katoliskā tradīcija, kura kādreiz, kad vēl bija universāla, pretojās 19. gadsimta vidus un otrās puses nacionālajām un nacionālistiskajām kustībām. Ir klasiskā nacionālisma tradīcija, kas aizsākās industriālisma laikmetā; reliģijas loma tajā ir neliela. Visbeidzot, ir pēckara laikmeta brīvības, politkorektuma utt. tradīcija; lai cik tas pirmajā brīdī šķistu dīvaini, putiniskās Krievijas piekritēji ir arī starp šīs tradīcijas adeptiem. No viņu viedokļa aizjūras imigranti, kas nevēlas asimilēties un ieaugt izglītotajā un humānajā Eiropas sabiedrībā, ir ļoti nopietns drauds, bet Krievija aizsargā Eiropu no šī drauda. Turklāt viņi uzskata, ka ASV, šī imperiālistiskā superlielvalsts, kur arvien vēl tiek piespriesti nāves sodi, cilvēki nēsā ieročus un apmeklē baznīcas, ir vēl lielāks drauds pēckara Eiropai un visai pasaulei. Un arī šeit Krievija veiksmīgā kārtā ir pret.

Šī kompānija ir vēl raibāka par to, kurai līdz 1941. gada 22. jūnijam nekas nebija pretī vienoties ar Hitleru. Viņus visus vieno naids pret Ameriku – tieši tāpat kā pirms 70 gadiem daudzus neapmierināja “anglosakšu spekulatīvais finanšu kapitāls ar stipru ebreju līdzdalību”. Līdzīgs ir nevis politiskais saturs, bet šādu raibu koalīciju psiholoģija un funkcionēšanas mehānisms. Līdzīgs ir arī to liktenis – tās izjūk vai nu briesmīgu vēsturisku satricinājumu (piemēram, pasaules karu) rezultātā, vai tad, kad šo dīvaino alianšu dalībnieki pēkšņi atceras paši savu ideoloģisko programmu un beidz sludināt iluzoro vienotību. Tad pagāns neonacists vērš savu naidu pret dievbijīgo katoli, bet konservatīvais tradicionālists novēršas no populista libertārieša. Šāda pēkšņa atskurbšana parasti notiek brīdī, kad kopīgo, nepieciešamības dzemdināto simpātiju objekts pārkāpj svarīgu simbolisku robežu. Proti, mūsu konkrētajā situācijā – kļūst vēl sliktāks par Ameriku.

1941. gada sākumā Lielbritānijā to saprata visi, izņemot profesionālos blēžus, vājprātīgos un frīkus. Dīvainais šīgada Kremļa viesu sastāvs par to atgādina. Karš nebeigsies tikmēr, kamēr neizzudīs mūžīgi klīstošā Politisko frīku internacionāle, kas savas ekstravagances un muļķības dēļ ir gatava atbalstīt jebkādas nelietības.