Iebildumi pret psihiatriju

Ungārijas ebreju izcelsmes amerikāņu psihiatrs profesors Tomass Sāss (Thomas Szasz, 1920–2012) ir reizē arī viens no savas jomas nenogurstošākajiem kritiķiem un ikonoklastiem. Daudzi nosaukumi viņa plašajā bibliogrāfijā runā paši par sevi: “Garīgo slimību mīts” (1961), “Trakuma fabricēšana” (1970), “Ikdienas dzīves medikalizācija” (2007), “Psihiatrija: melu zinātne” (2008) u.c. Viņa sarunbiedrs sers Džonatans Millers (1934–2019) savukārt ir viena no daudzpusīgākajām personībām britu pēdējā pusgadsimta vēsturē. Pēc Kembridžas Universitātes beigšanas viņš gatavojās uzsākt neiropsihologa karjeru, bet dzīve viņu negaidīti novirzīja uz, viņa paša vārdiem runājot, “šovbiznesa sliedēm”. Viņš kļuva par teātra un operas režisoru, TV raidījumu vadītāju, satīriķi un rakstnieku, laiku pa laikam atstāja skatuvi, lai pastrādātu arī medicīnā. Šī saruna notika viņa vadītā BBC daudzsēriju televīzijas raidījuma “Prāta stāvokļi” (“States of Mind”) vienā no sērijām 1983. gadā un ir publicēta grāmatā ar tādu pašu nosaukumu, kas arī iznāca 1983. gadā. Sarunu publicējam saīsinātu.

V. Ā.

Džonatans Millers: Bieži vien izteiksmīgi saukļi pavada to autorus visu atlikušo mūžu. Jūsu vārds daudziem saistās ar domu, ka garīgās slimības ir mīts. Varbūt jūs piekristu sākt ar to, ko jūs saprotat ar “garīgo slimību mītu”.

Tomass Sāss: Ar “garīgo slimību mītu” es saprotu to pašu, ko filozofs Gilberts Rails domā ar “kategoriālo kļūdu”. Aknas var būt slimas, sirds var būt slima, smadzenes var būt slimas – lietojot vārdu “slims” mūsdienu zinātniskajā nozīmē, proti, runājot par kādas ķermeņa daļas bioloģiskajām problēmām. Ņemot vērā, ka prāts nav ķermeņa daļa, tas nav orgāns – jo prāts ir abstrakts lietvārds, kam trūkst konkrēta referenta –, tas nevar būt arī slims. Pavisam vienkārši.

Protams, termins “garīga slimība” kaut ko nozīmē. Taču tas nozīmē kaut ko pilnīgi citu nekā to, kas ar to tiek saprasts. Gadu desmitiem amerikāņus ik uz soļa bombardē ar domu, ka “garīgas slimības ir tādas pašas kā visas pārējās”. Tāda bija oficiālā, šķietami zinātniskā nostāja. Vēl joprojām ir. Taču attiecībā uz garīgām slimībām nepārprotami skaidrs ir viens: tās itin nemaz nav tādas pašas kā visas pārējās. Manuprāt, tās vispār nav slimības.

Millers: Tādā gadījumā kad un kā šis, jūsuprāt, kļūdainais priekšstats par slimību pirmo reizi tika attiecināts uz prātu?

Sāss: Uz to ir viegli atbildēt, un tas apstiprina manus argumentus. Priekšstats par slimību tika attiecināts uz prātu aptuveni tajā pašā laikā, kad tas mūsdienu izpratnē tika attiecināts uz ķermeni. Neiedziļinoties pārāk sīkās detaļās, atcerēsimies, ka līdz pat 18. gadsimta beigām – teiksim, līdz 1800. gadam – ārsti un zinātnieki uzskatīja, ka cilvēks ir slims tad, ja viņš cieš no dažādiem ķermeņa šķidrumu traucējumiem. Tā bija slimības humorālā teorija. Un tikai pēc apgaismības – būtībā tikai aptuveni pēc 1850. gada, kad attīstījās medicīniskā mikroskopija, – izveidojās pilnīgi cits priekšstats par slimību, proti, kā par audu bojājumu, ķermeņa slimumu. Tieši tajā laikā, kad medicīnas priekšstati par slimību mainījās no humorālajiem uz celulārajiem, arī priekšstats par vājprātu mainījās no “trakuma” uz garīgu slimību.

Doma par “trakumu”, protams, ir ļoti sena. Tās pirmsākumi meklējami senajā pasaulē. Taču toreiz, piemēram, Jaunajā Derībā, tas nenozīmēja to pašu, ko šodien. Tātad mūsdienu priekšstati par garīgām slimībām attīstījušies paralēli priekšstatiem par ķermeņa slimībām. Taču tas viss mums jāsaista ar operacionālo pieeju garīgām slimībām, ar psihiatriju. Domāju, ka jāuzdod jautājums, ko tad psihiatri tradicionāli un tipiski dara tagad un ko darījuši pagātnē. Viņi ierīkojuši un vadījuši iestādes, kas sauktas par trakonamiem vai psihiatriskajām slimnīcām, un izolējuši cilvēkus ēkās ar attiecīgiem nosaukumiem. Pacienti tajās tika ieslodzīti it kā garīgo slimību ārstēšanai. Taču tas nebija patiesais iemesls.

Millers: Taču, pirms vājprātu sāka pielīdzināt slimībai, trako piespiedu izolēšana netika attaisnota ar viņu slimību. Tas bija saistīts ar sabiedrības sargāšanu no vājprātīgā cilvēka. Taču jūs sakāt, ka, veidojoties priekšstatiem par audu un orgānu patoloģiju fiziskas slimības gadījumā, tie tika paplašināti, lai iekļautu arī vājprātu, un ka trakie tika izolēti nu jau kā slimnieki, ne vairs kā cilvēki ar novirzēm no normas.

Sāss: Tieši tā. Bet tagad jāaizpilda dažas palikušās tukšās vietas. Kā jūs jau zināt un kā vēsturnieki to parādījuši, priekšstats par vājprātu Rietumu kultūrā bijis plaši izplatīts jau ļoti sen. Tomēr viduslaikos un arī pirms tam trakums nebūt nenozīmēja to pašu, ko šodien. Turklāt mēs nevaram runāt par vājprātīgo izolēšanu pirms jaunajiem laikiem, jo būtībā nekas tamlīdzīgs nepastāvēja. Līdz 17. gadsimta vidum nekādu trakonamu vai psihiatrisko slimnīcu nebija. Anglijā, protams, bija Bedlams¹. Taču šī iestāde kalpoja dažādām vajadzībām, vājprātīgo izmitināšana bija tikai viena no tām. Atgriežoties senākā vēsturē, teiksim, Romas ziedu laikos, mēs redzam, ka tā bija pilsēta ar aptuveni diviem miljoniem iedzīvotāju – un bez nevienas iestādes vājprātīgajiem. Tas pats attiecas uz Seno Grieķiju.

Būtiski ir tas, ka garīgo slimnieku skaita pieaugums gāja, tā sakot, roku rokā ar psihiatrisko slimnīcu attīstību. Ēku, pacientu un psihiatru skaits auga reizē, cits aiz cita.